negaisi ir visklusākās naktis
starp zenīta sauli
kādā ekvadoras salā
polāras sirds neaizskaramām krūtīm
citu rītausmu ekvatora apžmiegtā viduklī
un pieneņu spārēm,
kas vējo uz atvasaru

dūmakas tvans
atsauktos beztelpas vārdos
kur skumt nozīmē elpot
nopulē rūsu,
kas nepieder glāstāmu kaķpēdiņu vasarām
sērēt ir smagums
tāpat kā sērst,
asins sīva
zinu un turpinu sūrstēt
esmu negatava ķirša liesa

nedrīkst dvēseli aizāķēt ligdzbēdža spārnos
kaut ļoti gribas
izģērbtu, aizmigušu sevi
redzēt lidojam

mūžība laikā dzen dzīvi
starp salauztu spēju lādiņiem
izlokās zibens
gaisa ziedos
un manī
skaties
nāku no uguns
bet esmu gaisma
lai spētu būt maigāk