vakar es pirmo reizi pa ilgiem laikiem nodarbojos ar ko tādu, ko varētu saukt par mācīšanos kontroldarbam. redziet, šeit kontroldarbi ir diezgan liels retums. tomēr lai jūs nepadomātu, ka dzīve te ir salda kā biezpienmaize ar zemeņzapti, jāteic, ka ik dienas nākas noklausīties zīmēšanas un gleznošanas pasniedzēju nesaudzīgus komentārus par darbiem.
līdz skatei būtu jādabū gatavi vēl 3 darbi, bet problēma ir tāda, ka nekas jau nešķiet svarīgi. un reizēm ļoti trūkst spēka tādām lietām.
un arī tagad es visādīgi cenšos atrast nodarbošanos, lai nebūtu jāraksta referāts latvju mākslas vēsturē. piemēram, man taču pavisam noteikti ir jāpastāsta, ka pēdējoreiz, kad braucu uz rīgu, vilcienā pretī apsēdās vīrietis (tā ap 45 gadu vecs), un viņam līdzi bija kārtis. un lai arī viņš bija ārkārtīgi racionāli domājošs jurists ar lielisku atmiņu, spēlējot duraku es viņu vinnēju 4 reizes pēc kārtas.
vēl bija tā, ka es šodien pirmo reizi pusgada laikā aizgāju uz biblotēku, paņēmu pirmo biezāko grāmatu, ko ieraudzīju plauktā, drusciņ pašķirstīju un nevilšus atradu bildi ar su. bildē viņa smaida un stutē sienu gulbenes biblotēkā. lūk tā.