Kamēr mani brouserīši strādā gribēju ierakstīt šeit ko prātīgu.
Tātad: es esmu prātīga. Un šobrīd man ir labs prāts uz visu. Vakar no rīta bija slikts. Ar to enerģiju, kas strāvoja man cauri, šķiet būtu varējusi kaut ko uzspridzināt ar skatienu vien. Bet nekā. Nu negribēju neko spridzināt. Aizgāju piestrādāt par psiholoģi. Pateicu B jaunkundzei visu kā ir. Palika labi. Ne tikai man. Reizēm tomēr grūti sevi šitā savākt, bet ir baigi forši, ja izdodas.
Šorīt cepu olas un nodomāju, ka būtu forši, ja es mācētu pati sevi sadziedēt. Fizisko ķermeni ir vieglāk izārstēt nekā garīgo. Ķermenis visu pasaka priekšā kādas muļķības esi sastrādājis (cik vecas pretīgas desas apēdis; kur dzērumā apsitis kāju; cik pārmērīgi ilgi bojājis acis lūrot ekrānos utml). Tā smadzene, kas domā racionāli un rēķina visu, ir ļoti labs instruments, ja to noskaņo pareizi. Bet dvēseles kaites uzmanīt ir grūši. Ir diezgan grūti pamanīt kurā brīdī kāds vārds vai kāda cilvēka rīcība tevi ir ievainojusi un tad vēl ir sasodīti grūti piedot un aizmirst, tā lai vēlāk tas par sevi neatgādinātu un nerastos strīdi par visādām vecām lietām..
Bet to visu tiešām var iemācīties. Ja uz to koncentrējas un daudz mācās un nepamet novārtā.