Brālis ar draugu jau bērnībā jauca ārā visādas tehniskas ierīces un lūrēja, kā viss ir uzbūvēts, un tad lodēja atkal kopā un baigi priecājās. Nesen saodu lodāmura smaku, un man ienācās prātā vairākas atmiņas, par to, kā es viņus toreiz spiegoju, un vislaik centos nočekot, kā&kas tur tiek darīts. Pirms pāris nedēļām Marģeris nesa uz LU Atomfizikas un spektroskopijas institūtu pašizjauktu spuldzīti (ne-parasto, bet ūber-ekonomisko un ekstra-ātri-noplīstošo) un man arī šausmīgi interesēja, lai mani tur laiž iekšā un tad ļauj palīdzēt :D Nu nejau uzspridzināt Rīgu, bet sataisīt visādas foršas lietiņas. A ņifiga. Nelaida. Seski tādi. Un tagad es skatu šo te lapu : DIY konstruktōri un aizrautīgi berzēju rokas. Brālis jau ir iegādājis to verķīti, kurš čakarē nervus izdalot pakšķēšanas signālus ik pēc desmit sekundēm, to, kurš reaģē un iemirdzina LED sarkanu, kad izslēgtu, un dzeltenzaļu, kad ieslēgtu, un tas notiekas uz katru pietiekamā intervālā notikušu plaukšķināšanu un jebkuru citu asu skaņu (kā mēs ar Alisi noskaidrojām,  ieskaitot arī pļurkšķēšanu, knipju knipsēšanu, zīmuļa gala piesitienu pie galda un šķēres šņikāšanas skaņu:), gan tādu krāmu, kurējais rāda laiku, temperatūru Celsija kunga grādos (iekšā&ārā!) un pat datumu, kas ir absolūti nevajadzīgi. Es pati, protams, netaisos neko lodāmurēt, jo esmu princese un neplānoju piededzināt ne savas matainās rokas, ne glāsmaini maigās kāju ādas, bet nu interesanti bez gala.