jo sen neesmu rakstījusi atstāstījumu
Dzīvē mainās viss, bet nekas. Tās pašas problēmas riņķo orbītā ap manu galvu un drebina iekšas dienāskaduzzinupardaudz. Profilaksei esmu sākusi spontāni tērēt jau zaudētā darbā nopelnīto naudiņu sevis iepriecināšanai. Vakar biju Tallinā, saulaini caurskrienot. KUMU muzejs un vecpilsēta. Tieši to izstādi, ko braucu lūkot neatradu līdz pat brīdim, kad līdz autobusam bija palikušas vairs 5 minūtes, un arī tajās tantiņa igauniski norādīja uz mēteli manās rokās, kamēr es laipni skaidroju, ka es jau tikai cauri skrienu. Vismaz Vectallinas panorāmiskos jūras skatus pabaudījām nesteidzoties.
Nākamnedēļ savukārt došos Dilanu M. klausīties un lūkoties. Iepriekšējā reizē uzzināju par viņa Rīgābraukšanu jau tad, kad viņš bija jau prombraucis un kļuva tik žēlīgi, ka nevēlējos sevi tā apbēdināt vēlvienreiz. Eh, ja vien būtu vēl kompānija un kāds īsti labs tulks blakus krēslā, būtu pavisam priecīgi.