biezpiens ar ķiploku piedevu
Reizēm šķiet, ka man vairs nav ko teikt vai pastāstīt. Viss skrien gar acīm un nav īsti laika pakavēties un paraudzīties no malas. Pārslēgušies dzīves ātrumi. Daudz nedomāju un metos murskulī iekšā. Reizēm nespēju noticēt, ka tā joprojām esmu es un mana dzīve. Tas nebūt nav jālasa nožēlošanas pilnā intonācijā. Tikai savādi. Brīžam jūtos kā traka, sirma skolotāja, kas kliedz uz bērniem. Tad kā vientuļa vecmeita ar skudru kaķi un skrabupeli. Pēdējā laikā esmu grāmatu lasītāju klubiņa biedre bez klubiņa un biedriem. Paliek plika lasītāja. Turklāt slimojot vēl neesmu tikusi ne pazīmēt, ne pagleznot plikos sēdētājus. Nu neko.