buzmura

⠀⠀







⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⣀⡄⣄⣀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⣠⠖⠋⠁⠀⠀⠀⠉⠓⣆⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⣰⢏⡀⠀⢀⣴⣦⠀⠀⣿⠛⢂⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⢠⣿⣘⠛⠀⠈⠙⠛⠀⢸⡟⠤⡟⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⢰⡾⣤⢡⡅⠀⠀⠀⠀⠀⢘⡗⣠⠂⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⢰⠃⢀⡎⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⢨⡇⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⢰⠇⠈⠳⠦⠆⠀⠀⠀⠀⠀⠀⢸⡅⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⠀⠀⣐⠃⣄⣀⡀⠀⠘⢧⣄⣰⡀⣠⣄⢸⠇⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⠀⢰⣍⠀⠀⠉⠉⠀⢦⡌⢉⣝⠑⠻⠘⢺⡁⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⢰⠋⠙⣦⡖⣶⣶⠃⠀⠀⢠⡏⠀⠀⠀⠀⢰⡄⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⢀⡏⠳⠶⡞⠂⠙⠇⠖⠃⠀⠜⠀⠀⠀⠀⠀⢸⠄⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠈⣣⡀⠀⠁⠷⠋⣀⠤⡖⠉⣖⠀⠀⠀⠀⠀⢸⡀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⣘⠃⢉⠑⢓⡍⠛⣀⠘⢃⡀⣛⠀⠀⠀⠀⠀⢸⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⣿⢠⡌⠀⣼⠁⢰⣉⣆⠈⣱⠉⠀⠀⠀⠀⠀⢸⠂⠀⠀⠀⠀⠀⠀⣠⣾⣿⠯⣭⣿⣯⣄⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⡷⠎⠰⠀⢡⡆⠀⡼⠁⢰⡞⠀⠀⠀⠀⠀⢠⠆⠀⠀⠀⠀⣠⣾⡟⠋⠉⠀⠀⠀⢀⣤⣾⣗⠄⠀
⠀⠀⠀⣟⠸⠆⠀⠷⠀⠼⠀⣧⡘⠁⠀⠀⠀⠀⡐⠋⠀⢀⣤⣾⣿⡝⣿⡄⠀⠀⠀⠀⠀⠉⠉⠁⢸⣾⠀
⠀⠀⠀⠿⡀⠸⠀⠀⠸⠄⣸⠃⠀⠀⠀⠀⢀⣼⣿⡴⣿⡿⠿⠉⠀⠀⠯⣧⡀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⣿⣿⠀
⠀⠀⠀⣵⠃⢀⠛⠘⡃⠀⠈⣃⣔⣶⣶⣿⣿⡿⢫⡟⠉⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠉⣿⣄⣀⣀⣀⣠⡶⡟⠁⠀⠀
⠀⢠⠄⣯⢠⡌⣤⡼⣑⣶⡿⠟⠟⢺⣿⢹⡘⣇⢸⡇⠀⠀⠀⠀⠀⠀⢀⣤⣾⣿⣿⡿⠭⠃⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠰⢠⢿⡎⣰⠿⠖⠛⠁⠀⠀⠀⠀⢯⣸⠇⣸⠉⣿⠀⠀⢀⣠⣴⣿⡿⠛⠋⠁⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠘⢶⡞⢛⠏⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⣹⣶⣿⣴⣿⣶⣾⣿⡿⠛⠁⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⢠⡉⣤⣊⠁⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠸⣿⢿⣿⣵⡿⠯⠛⠁⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⢠⣼⢿⡇⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⣄⠀⠀⠀⠀⠀⠸⣻⡇⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠠⢿⣿⣇⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⣿⡇⠀⠀⠀⠀⠀⡿⣇⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⢿⣿⣷⣦⣤⣤⢤⣴⣿⠇⠀⠀⠀⠀⣠⣾⣦⠀⠐⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀
⠀⠀⠀⠀⠀⠉⠉⠉⠉⠙⠛⠓⠒⠒⠒⠛⠓⠋⠁⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀⠀

man pie mājām uzstatīts milzīgs apvienotā sarkasta plakāts. tur iepriekš bija “esi karavīrs”. man neatraucēja. bet apvienotais saraksts izlēmis šo plakātu izgaismot. pārāk gaiši. nevaru aizmigt, jo man aizkaru nav.

pēdējā pusotra nedēļa šķita patiesi psihotiska ar nestabilām cilvēku dinamikām. šaubām par dzīvi, šaubām par nākotni.
šodien jutos stabili ar sevi. padarīju darbiņus. sāku savu fotoskolas mājasdarbu. ar kolēģēm bijām uz izstādēm, sāku grāmatu lasīt. zen & productive. kaut vairāk dienu būtu! ok, 2026. gads kopumā jau man bijis tīri labs, bet augusta pēdējās dienas bija bik ??????????

es varbūt nerakstu, bet cītīgi lasu.

Sveiki Cibā!
Kopš Aribella ir prom, doma, ka pēc 3 dienām nāksies pamest Maincu ir kļuvusi vēl biedējošāka. Es nevaru arī pastrādāt. Pirms divām dienām man likās, ka ir traki - skatījos rīlus IG, bet nenojautu, ka būs vēl trakāk - nāksies lejupielādēt HER. Nolēmu, ka taču esmu daļa no visas jaunās pasaules un tā ir liela mūsu laika burvība sakontaktēties ar sveišiniekiem internetā. Mani senčusenči tādu iespēju pat nevarēja iztēloties, man ir jāizmanto šis dabas dotais brīnums un jāsatiek kāds, ar ko fiksi pakliedēt vientulību. Un vienmēr kā pašcieņas attaisnojums palīdz mani geju draugi un Grainderis. Manā dzīvē bija daudzas dienas, kurās vienkārši vēlējos būt gejs Grainderī. Un mīļīe! Kopš vakardienas sapnis ir piepildīts. Nu esmu lesbiete HER. Jau vakar vakarā pie manis atbrauca Alice. Viņa ir trans sieviete, kurai priekšā ir skaidrs mērķis. Viņas plānos ir vismaz 10 ķirurģiskās operācijas, no kurām trīs jau ir paveiktas. Viņa strādā par ķīmijas laboranti, daudz pelna, brauc ar vecu, sagrabējušu auto, ilgojas pēc mīlestības un regulāri iet uz skaistumkopšanas procedūrām. Brīnišķīgs tips, tieši manā gaumē ar visu savu savdabību. Alice patiešām ļoti ilgojas pēc mīlestības, un es diezgan ātri pamanīju, ka viņa sāk izturēties arvien sapņaināk. Man tādu sajūtu nebija. Nolēmu, ka pavadīsim lielisku nakti, bet neaudzēsim ziedus, jo es tāpat pēc 3 dienām braukšu prom un nevēlos viņu sāpināt. Lai gan tagad, kad Alice ir prom, apšaubu pati sevi. Negribas drāmu un sirdsapziņas pārmetumus, bet tomēr gribas tieši to. Viņa vakarnakt ieradās ap 21.30. Mēs uzreiz devāmies uz veikalu, nopirkām biezpienu, bezkaloriju garšvielas "salted caramel" un "chocolate chip cookies", mellenes, smūtiju un želejkončas. Tad gājām uz kalnu pīpēt kāsi. Daudz smējāmies, gājām pie manis. Norunājām līdz četriem rītā, bijām nogurušas, gājām gulēt. Nākamajā rītā skatījāmies vācu "Saimnieks meklē sievu", dzērām kafiju un braucām uz centru meklēt jaunas bezkaloriju garšvielu garšas. Pa ceļām atgriezām slimnīcā Aribellas kruķus. Tad bijām C&A, nopirkām viņai jaunu mēteli. Tā pašpārliecinātība, kas uzauga viņas acīs bija tīrs dabas skaistums, jauna piedzimšana. Viņa spoguļojās un es fotogrāfēju. Es novēlu viņai piedzīvot daudz jaunu, skaistu mēteļu. Pieauga sajūta, ka negribas, lai diena beidzas. Un tā ir baisa sajūta. Itkā tev kāds grasītos atņemt roku, itkā tev tūliņ būtu jālien atpakaļ ledusaukstā ūdenī. Vienojāmies, ka aiziesim uz kebabu, ko rekomendēja viņas bijusī. Runājām par politiku, Alice šķita arvien brīvāka un vieglāka. Un man sāka palikt arvien grūtāk un grūtāk. Tad gājām uz mašīnu un viņa centās mani pierunāt braukt pie viņas. Viņa stāstīja par visām savām neatvērtajām bezkaloriju garšvielu burciņām, proteīna kafijām, cigarešu paciņām, kāšiem un maizes cepšanas rīkiem. Viņa stāstīja, ka dzīvo viena un viņai ir tik daudz pledu, ka būtu pilnīgi žēl, ja es neatbrauktu. Tomēr katram piedāvājumam es atradu arvien jaunu attaisnojumu. Viņa teica, ka dos man ritalīnu, lai varu uzrakstīt savas esejas. Tad uzreiz padevos un piekritu, bet tālāk viņā kaut kas noraustījās, un viņa izspļāva: "Ak, bet es negribu tev traucēt eseju rakstīšanu." Un šoreiz es neatbildēju ar "tu netraucētu". Es vienkārši turēju sakostus vaigus un neko neteicu. Viņa mani atveda mājās. Jā, es jūtos vientuļi, bet šķiet, ka varēšu nogrūst to darbos. Ir rudens, iedegšu sveci. 50:10. Neskatīšos telefonā, koncentrēšos un rīt no rīta iešu uz mākslas muzeju. Jāiztīra šī piesmakusī lesbiskā dvēsele.