buzmura

internets. nu, protams, ka ir patīkami tajā rakstīt. tevi apgaismo ekrāna gaisma, šķiet, tu esi ieraudzīts. vai tu runā ar sevi vai gaismu, kas staro tev pretī no datora ekrāna?

ar roku rakstītās dienasgrāmatās es jūtos pavisam citādi. es apjūku. kam es šo stāstu, sev? bet šī ekrāna gaisma -- es stāstu šo kādam, kas veras man pretī; šī gaisma pati jau to apliecina. kaut ko pie sevis domāt un kaut ko pavēstīt - divas pavisam atšķirīgas lietas. tikai pavēstot es bieži vien uzzinu, ko esmu vēlējusies pavēstīt. tik daudz no sevis varu ieraudzīt tikai sarunā ar kādu ārpus sevis.

Pēdējā laikā sanāk dienas aizvadīt tik relaksēti pašai neko īsti pat neplānojot. Vakar vagonos satiku uz brīdi P, J, E un mēs neoficiāli paspēlējām viktorīnu, kurā bija nežēlīgi grūti jautājumi, bet tāpat bija jautri. Pēc tam devos satikt I, kura mani uzaicināja atnākt uz koncertu pilī. Pirms tam aizgājām nolikt svecītes krastmalā un tik ilgi virzījāmies uz pārdaugavas pusi, ka, ierodoties pilī, koncerts bija jau beidzies, bet par to baigi nepārdzīvoju, jo tur mēs satikām A un M. Es mīlu uzskaitīt cilvēkus tikai ar viņu vārdu pirmajiem burtiem.

BET nedaudz nopietnākas pārdomas: (1) šogad kaut kā šķita daudz mazāk cilvēku krastmalā, nekā parasti, kā arī daudz mazāk ievēroju cilvēkiem pieliktus karodziņus, (2) runājoties ar dažādiem cilvēkiem par to, kā viņi plāno atzīmēt lāčplēšdienu vai 18to, nesaņēmu īsti nekādas svinēšanas atbildes vai neesot noskaņojuma kaut ko svinēt, jo valstī vissslikti.lv, (3) pirms došanās uz krastmalu iegāju vienā grīziņkalna mazajā maximā pēc kapu svecēm, kuras tur nebija, bet toties tur varēja nopirkt ziemassvētku bumbas (?) Kontekstā vēl ar zemo aktivitāti vēlēšanās un jaunākajiem valdības vēstījumiem, man ir nelabas sajūtas par kopējo noskaņojumu. Mums pašlaik vajadzētu būt tik saliedētiem, kā vēl nekad, bet es izjūtu tieši pretējo. Protams, var ticēt, ka X stundā visi pēkšņi savāksies, bet tas ir ļoti naivi. Ja es būtu saliedētas sabiedrības politikas veidotājs vai īstenotājs (jup, mums ir valstī tāds "Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plāns 2024.–2027. gadam"), tad man tagad ietu ļoti grūti. It īpaši tāpēc, ka publiskajā telpā tik bieži izskan neizpratne priekš kam mums vispār tādas lietas nepieciešamas.

Vakardien saņēmu jautājumu par to, kāpēc man ir svarīgi nolikt svecīti? Un mana atbilde bija: tāpēc, ka tradīcijas palīdz atcerēties notikumus, kurus nevajadzētu aizmirst un es gribu dzīvot valstī, kurai ir savas īpašās un unikālās tradīcijas. Es nevaru sagaidīt ikgadēju lāpu gājienu, svecīšu sienu, dziesmu svētkus, jāņus, mārtiņdienas, sportistu sveikšanu pie brīvības pieminekļa, utt., ja pati nekādā veidā šo tradīciju piekopšanā nepiedalos. Es neticu, ka ir jānomainās vēl paaudzēm, lai beidzot dabūtu cilvēku galvās to, ka demokrātisku valsti veidojam mēs paši.

Šodien pamodos 2min pirms sava uzliktā modinātāja, ko uztveru, kā labu zīmi. Liku modinātāju, jo man šodien jāiet uz darba interviju :)) Ceru, ka būs veiksmīgi. Pa nakti viens no ziemassvētku kaktusa pumpuriem ir atplaucis un izskatās ļoti skaists. Domāju sagaidīt, kad vēl kāds pumpurs izplauks un tad bez žēlastības vienu nogriezt, nospiest un pēcāk ierāmēt, pielikt pie sienas.

p.s. Sveicieni Lāčplēša dienā!! 🇱🇻🇱🇻🇱🇻🇱🇻🇱🇻🇱🇻

Aizbraucu līdz jūrai, kārtīgi izstaigājos un sataisīju ļoti daudz bildes. Pēc tam ēdu kartupeļus ar miziņu, sēņu mērci un karbonādi. Tūlīt taisīšu vaļā vēl saldo - siera kūku ar karameļu mērci. Skaisti dzīvot neaizliegsi. Man tik ļoti pietrūka jūra. Sapratu, ka pēdējo reizi pie jūras biju vien oktobra sākumā tallinā. Mans prāts vienmēr tik labi noskaidrojas, kad skatos uz horizonta malu. Vienmēr promejot pieķeru sevi jūtoties iekšēji mierīgāk. Šo iemeslu dēļ nekad nespētu dzīvot kaut kur pārāk tālu. Patiesībā es ļoti gribētu atkal dzīvot gājiena attālumā. Šovasar biju liepājā uz desmit dienām un katru nakti gāju pastaigā ar suni tieši gar jūru. Klajā laukā tumsa netraucē.

Nevarēju šonakt aizmigt līdz aptuveni 4:00 un pamodos ap 10:00, bet izgulējusies galīgi nejūtos. Kādu pirmo pusstundu vienkārši skatījos debesīs. Kontekstam, mana gulta atrodas tieši pie loga. Vasarā debesis gan nevar redzēt, jo priekšā ir divi lieli ozolkoki, bet tagad tiem palikušas vien vēl dažas pēdējās rudens lapas. Vispār nesaprotu - kā tūlīt jau būs novembra vidus un valsts svētki, pa kuru laiku nomainīju rudens mēteli uz ziemas jaku? Brīžiem atkal attopos autopilotā.

Ārā tik skaists laiks. Domāju par to, kā es varētu saņemties aizbraukt pastaigāties gar jūru. Man tas noteikti varētu palīdzēt sakopot domas, jo es marinēju atbildēt nu jau trīs čatiņiem (nav man tipiski), papildus - nākamās nedēļas pasākumam nepieciešams vēl uzrakstīt lasāmo materiālu, kas pagaidām nāk nežēlīgi lēni (bet ne slikti), tāpat man derētu šodien zupu pārvārīt sautējumā, izlasīt kādas piecas grāmatas un pārtulkot ap simts dzejoļu. Norm.

Hm.

Šodien tīrības diena darbā. Runājos ar omu pa telefonu, slauku putekļus no plauktiņiem, dalos ar viņu pārdomās par to, ka attiecībām vispār jāpieiet lēnām un uzmanīgi, bez liekas steigas, uz ko viņa atbildēja, ka es runājot kā veca pieredzējusi kundze nevis divdesmitgadīga jaunkundze. "Interesantas lietas tu stāsti, interesantas..."

Nedēļas nogalē biju uz grāmatu svētkiem rakstīt autogrāfus un papļāpāt ar draugiem, vakarā ar K, J un A devāmies uz Gauju uzēst un tad ar mašīnu (cik labi, ka draugiem ir tiesības un auto) uz Hosielas koncertu, pa ceļam klausoties, protams, Clipping. Žēl, ka netika nodziedāta Vilcene un Baltā Haizivs, bet, nu, okei. Disku nepaspēju nopirkt, par to žēl. Pēcāk Č iedzēru vīnu ar Adr un Līgu, runājām par bērnības atmiņām un dienasgrāmatām, vecām fotogrāfijām un to, kā būt vienam veselam. Pēc tam turpināju justies pārāk mentāli uzkurināta, tāpēc uzrakstīju E., un galu galā nonācu viņas mākslas studijā kur, kamēr viņa saldi čučēja, līdz sešiem rītā sāku mest melnrakstu jau sen briestošam rakstam par modelēšanu LMA un dažādiem ar to saistītiem ētiskas dabas jautājumiem. No rīta devos mājās, jutos tāda mierīga un atslābināta, nolēmu, ka, tā kā ir brīvdiena, varu arī neiet gulēt bet vāļāties pa savu lielo, silto paklāju un klausīties mūziku un sakurīties. Kaut kad palīdu zem siltām segām, kaut kad piekāpa A no tirgus atvedis ogu bulciņu un žāvētu gaļu, runājām par to, ko vēlamies no attiecībām un par to, ka varbūt mums ir jāsaskaņo mūsu tempi, jo es esmu ļoti intensīva un viņš kā jau visi vīrieši manā dzīvē ir uzmanīgi un lēni. tad mēs pačučējām, vakarā skatījos ofisu, šodien esmu darbiņā. ir ok!

Reāli vakardien visas zvaigznes sastājās vietās. Sākumā kaut ko laiskojos un mēģināju izdomāt, ko vilkt mugurā, lai gan laika līdz iziešanai, lai paspētu uz koncerta sākumu nebija vairs palicis daudz. Pēkšņi (burtiski 90min pirms sākuma) saņemu ziņu no I, ka viņa pēkšņi tikusi pie ielūguma no savas kolēģes un plāno braukt ar taksi no pils uz mežaparku, kas saprotams, ka man ir ideāli. Pēc īsa brīža mums vēl pievienojas J un laimīgi visi kopā gan aizbraucām, gan atbraucām no mežaparka. Tur uz vietas satikām vēl veselu kaudzi ar cilvēkiem.

Izrādījās, ka J nekad nebija dzirdējis ne par hospitāļu ielu, ne par citām viņiem līdzīgām grupām (?) Viņš bija vienkārši iegājis pilī īstajā brīdī, kad I bija jāatrod vēl kāds gribētājs pievienoties. Nu, viņam nepatika (:D), bet viņš atzina, ka tas ir jūtami kaut kas ļoti autentisks un svarīgs cilvēkiem. Es riktīgi kārtīgi izdejojos, lai gan publika kopumā šķita ļoti mierīga. Man gan šķiet sociāli pieņemamāk un ieteicamāk baudīt mūziku ar visu savu ķermeni. Par šo esmu domājusi arī citu performanču sakarā, piemēram, kā lasījumi vai teātris - manuprāt, ekspresīvi skatītāji (protams, nerunājot galējībās) ir tik forši, jo viņi ļauj ieraudzīt kā darbs uz viņiem strādā. Esmu ievērojusi, ka tie, kuri paši performē, parasti ir arī ekspresīvi skatītāji.

Kad atgriezāmies pilī jau bija ļoti daudz cilvēku un mani galīgi nesaistīja doma palikt sēdēt pie bāra, jo sapratu, ka lielai daļai tur jau tusiņš turpinās otro vai trešo dienu, bet tieši tajā brīdī man uzraksta P, ka atrodas pārdaugavā un varbūt varētu saskrieties pilī, kas atkal vienkārši sanāca perfekti pēc pulksteņlaikiem. Beigās ļoti pieklājīgi jau ap 00:30 biju mājās. Pēc tam vēl izgāju naksnīgā pastaigā pa parku, kur pirmo reizi nebija neviena cilvēka, kas priekš manis ir vēl viens ziemas vēstnesis. Tagad iešu uzsildīt kādu šķīvīti no sava milzīgi savārītā zupas katla.

update: uzvārīju beigās zupu sev, saviem vēl trīs nepiedzimušajiem dēliem un vienam neiestādītajam ozolam.

Šodien nesanāca agri mosties, jo no vakardienas ballītes atgriezos mājās tikai ap 5:00 no rīta. Ko tur daudz teikt - sanāca tīri laba socializēšanās. Tagad gulšņāju gultā un skatos kā saule krīt istabā uz sienas. Manam ziemassvētku kaktusam pēc ļoti ļoti liela gadu pārtraukuma atkal parādījušies pumpuri. Pēc katra šī teikuma uzrakstīšanas nedaudz pastaipos un izlokos. Jūtos, kā ciets plastilīns, kuru skulptoram jāsamīca rokās pirms lietošanas.

Man vajadzētu saņemties uzvārīt vistas-siera zupu (jo ledusskapī jau ir visas nepieciešamās sastāvdaļas) un vajadzētu saņemties vakarā aizbraukt uz otru rīgas galu, jo man ir biļete uz hospitāļu ielas papildkoncertu. Lai gan pašlaik negribas izkustēties pat tik tālu, lai aizietu uz virtuvi, es zinu, ka pēc koncerta noteikti jutīšos labāk. Esmu ieciklējusies arī uz to, ka turp vēlos doties ar velosipēdu. Nu, savas īpatnības jau sen esmu sev piedevusi. Man vispār ir vēl visādas lietas, kuras vajadzētu saņemties izdarīt, bet šaubos, ka tas notiks šodien. Vispār tikko vēl atcerējos, ka man bērnībā mācīja, ka svētdienās strādāt nedrīkst. Atceros, ka oma opim no rokām rāva ārā slotu, jo grīdu slaucīšana (mājas uzkopšana) arī skaitās darbs. Citreiz man tiešām pietrūkst mani vecvecāki un mēdzu aizdomāties kādas būtu mūsu attiecības. Es gribētu kaut reizi dzīvē vismaz pārlaist vēlreiz kādu vasaras nakti uz viņu liepājas dzīvokļa koka lodžijas, kas atradās rokas stiepienā no jūras. Akd, reāli rīt moš jāaizbrauc uz daugavgrīvu.

tuvojas Spotify Wrapped, un es domāju, ka īsti tomēr neesmu piepildījusi šī gada apņemšanos pamēģināt paklausīties mūziku ne-Spotify. kur tā ideja pazuda?

īsumā. Spotify lietoju jau kopš 2017. gada, tātad gandrīz 10 gadus, un man ir izstrādājusies vesela sistēma, kā es veidoju playlistes un operēju ar to mūzikas daudzumu, ko klausos (man ir, piemēram, playliste ar gandrīz 10 000 dziesmām). ir, protams, alternatīvas, ko mēģināt, jo Spotify neiet ētiskos ceļos, vairāki mūziķi šo platformu ir pametuši, kā arī es sevi limitēju mūzikas gaumē, pieturot sevi tikai pie straumēšanas platformu mūzikas. bet tāpat esmu palikusi Spotify, jo tā vislabāk integrējas, piemēram, ar last fm un vēl kaut kādām statistikas platformām (vai tas ir svarīgi? varbūt margināli, bet man ļoti patīk trackot), kā arī esmu Spotify ģimenē, līdz ar to finansiāli izdevīgi palikt tur.

gribēju nesen pamēģināt vēlreiz Youtube Premium. tur ir daudz kas no latviešu mūzikas, ko citur nevarētu atrast, bet nu atsitos, ka maksāt tos 16 eur būtu par daudz, bet, kad meklēju Youtube ģimenes biedrus, neviens neatsaucās. varbūt tomēr vajag klausīties bandcamp. vai soundcloud, es atceros, ka Ansambli Mantu, Gati Ziemu, Chomsky Chess Club un Origo boys atklāju tieši soundcloud. man ļoti gribas noklausīties, piemēram, Kartāgu un vairāk no NSRD/Dzeltenajiem pastniekiem. jāsaņemas, jāsaņemas, jāsaņemas.

Gribas vēl Minecraft paspēlēt :(((

Pašai par pārsteigumu šodien pamodos ap 9:30. Sākumā domāju, ka jāmēģina atkal iemigt, jo vakarā man jādodas uz dzimšanas dienu, bet no citas puses skatoties - domāju, ka būtu labi uzturēt sevi tonusā, jo vienā dienā jau tas darbs atradīsies. Nav man arī kur citur nemaz likties. Turklāt sāku justies jau pietiekami atkopusies no iepriekšējām darba vietām un daudz skaidrāk tagad saprotu savas robežas. Manifestēju atrast mierīgu darbiņu, kurā varētu visu dienu sēdēt un taisīt tikai dažādus vizuāļus (ideāli, ja kaut kam sakarīgam).

Visādi citādi domāju, ka man iet labi. Šorīt sanāca uzvārīt putru perfektajā konsistencē. Vakar biju uz trīs sarunām grāmatu svētku ietvaros. Bija tīri okey, bet mani ļoti mulsināja vecākās paaudzes uzvedība - telefoniem skaņa ieslēgta, klausuli paceļ turpat auditorijā (?) un pat nemēģina čukstēt, viena pensionāre sāka rakāties ļoti skaļi pa somu un tad vienā brīdī mētāt dažus no priekšmetiem. Šis viss notika tikai pirmajā lekcijā par ilustrētajiem žurnāliem 19.-20.gs. mijā, bet tāpat wtf. Mums bija vispār paredzēts doties augšā uz 5.stāvu apskatīt tos žurnālus dzīvē, bet pirms nodarbības beigām rcb filiālbibliotēkas kolektīvs "pūce" jeb "pūcītes" nolēma sveikt lektori (jo ir taču grāmatu svētki?? bet, ja godīgi, īsti nesapratu, kas un kāpēc), kura neveikli mēģināja norādīt, ka tam nav īsti pašlaik laika. Man visi šie uzvesties neprasmīgie pensionāri nedaudz nokaitināja un tāpēc nolēmu viņiem nepievienoties tālāk, bet būt atpakaļ laikus uz nākamo sarunu par to, kam raksta pētnieks. Tur par laimi bija jēdzīgāka publika.

Kaut kas ir atrisinājis. Es jūtu level-up. Ir notikusi kāda notikumu attīstība.
Man negribas iet gulēt. Trijos jābūt LNB, Vienos trīsdesmit, tātad, jāiet dušā. Vēl jāpaēd.
Tātad jāceļas divpadsmitos. Trīs stundas miega. Okei. Bet kādreiz rakstniekam vajag arī laiku rakstīt! Kad sāku, nevaru to vienkārši izbeigt desmitos vakarā. Vai nu es daudz atpūšos un krāju spēkus, vai arī -- un es to nedaru TIK bieži -- vai arī es pieslēdzos tekstam, tekstam, tekstam, tekstam, to neinteresē laiks vai miegs, tagad ir brīdis, kad notiek teksts un es gribētu atbrīvoties no kaut kādas mini trauksmes vai vainas sajūtas par to.
Tas ir okei rakstniekam dažu labu reizi cauru nakti negulēt un no rīta rakstīt, jo visbiežāk tieši bezmiega nakšu rītos es beidzot jūtu gana lielu pasaules mieru lai varētu pieslēgties tekstam, tekstam, tekstam, ārpus laika.

Es gribētu tādā apsnigušā kotedžā mežā kādas nedēļas trīs vai divpadsmit ziemā ieiet pilnīgā bezlaika rakstīšanas pasaulē, tikai rakstīt, ēst, pīpēt, gulēt, kad nāk miegs, mīlēties, sēdēt zem egles, rakstīt, nekad neskatīties pulkstenī, iziet ārpus laika

Katru dienu domāju, ka tās ir pēdējās ceriņkrūma lapas zaros, bet patiesībā drīz rinķī būs jau nedēļa. Es pati arī turpinu mēģināt ievērot mierīgo režīmu. Sākumā par to domāju vairāk naudas taupīšanas nolūkā, bet tagad saprotu, ka man ir arī laiks pašai uzlādēties. Jāatzīst, ka pagaidām mans mierīgais režīms arī nav tik mierīgs, cik man vēl gribētos, bet nākamnedēļ gan man sanāk stabili pat divas tukšas dienas pēc kārtas un uz vairākiem kultūras pasākumiem esmu ieplānojusi pārmaiņas pēc doties viena. Varbūt to var saukt par noskaņošanos tumsai.

Visādi citādi jāpabeidz dzert kafiju, kaut kas jāuzēd, jāpievāc bik māja un tad jau jādodas uz grāmatu svētkiem. Es plānoju iet uz lekciju par ilustrētajiem latviešu žurnāliem 19.-20.gs. mijā, sarunu "kam raksta pētnieks?" un pieredzes stāstiem "kā es (ne)kļuvu par rakstnieku". Ceru varbūt tur arī atrast dāvanu, ko rīt uzdāvināt vienai dzimšanas dienas svinētājai.

Skatos X files. Domāju, ka šis ir satriecošs komforta seriāls, nesaprotu, kāpēc līdz šim neesmu līdz tam nonācis. Laikam savas smagavarības dēļ (kaudze sezonu, kaudze sēriju) tas liekas grūti pievarams, tomēr tā nemaz nav!

ceturtdien pretī pilij pieķēdēju savu riteni un ceru, ka tas vēl tur mani gaida.

novembris, kā jau vienmēr, ir novembris. no grūtsirdības un melanholijas neizglāba ne D vitamīns, ne B vitamīns, ne jiu jitsu uz kuru neesmu bijusi nedēļu un man nav spēka. Jūtos ļoti skumja, bet tādā veidā, kādā skumja ir ābele, kurai jāatvadās no lapām, jau atkal jāatvadās no lapām un jācenšas nedomāt par to, kā skanēja vējš tām cauri šalkojot vasarā, kā krita gaisma un kādas ēnas tā zīmēja zālē.
Normālas novembra skumjas. Ļauties, nenodzerties, satikt draugus, katru dienu iziet no mājas, runāties, rakstīt, neielīst pārāk dziļi migā, nedomāt bēdīgas domas, tad jau labāk pierakstīt bēdīgas domas.

Nopirku 'zelta teļu', Līva Z. teica, ka man jādabū arī 'divpadsmit krēsli'. Vakar biju radio runāt par internetu un literatūru, nākošsestdien varēs klausīties. Izņēmu jaunos ziemas zābakus, kurus pasūtīju no vinted, tie nāca no Polijas un ir tieši tādi, kādus iztēlojos. Vakarā Aleponijā iepazināmies ar Poli, kuram ir baltkrievu saknes, un viņu ļoti aizrāva šie zābaki, tie esot eskimosu zābaki, tad mēs runājām par žečpošpolitu un dzeju, jo viņš ļoti ļoti cienot dzejniekus un, protams, tikko bija iepazinies ar Kormaku. Pēc brīža atnāca kolāžu A.R.., kurš, izrādās, visu šo kompāniju bija saticis jau no rīta; Kormaks paziņoja, ka tikko stāstījis Poļiem par 'maskava - gailīši', protams, man somā bija tieši šī grāmata, jo 'varbūt es esmu tik ļoti daudz elīna vendija ka visa pasaule sāk kļūt par elīnu vendiju' pēcāk prātoja A.R. Viss ir viens. Dzēru portvīnu un lūdzu bārmenim skaistu glāzīti ar kātiņu.

plānojām taisīt kolāžas bet beigās skatījāmies diapozitīvus un tad uzzīmējām ļoti skaistu zīmējumu; paralēli runājot par cipariem un sapņiem. Ir tāda atkritumu kaste, uz kuras vāka gluži kā Pepijas dobumā viņš regulāri atrodot mistiskas lietas. Līva mudināja viņu atdot man trīs ķīniešu tējas kastītes, tā nu man tagad ir trīs ķīniešu tējas kastītes. Nakts vidū saņēmu ziņu no V, pieprasot atbildi par mašīnu numurzīmēm, will not elaborate. Ejot gulēt, iztēlojos, ka pār mani plūst gaisma un Dievs mani sargā, jo es jūtos ļoti apjukusi, bet

nesen notrūka mans sarkanais diedziņš un es esmu uzpinusi jaunu. Ariadnaa ariadnaa

Šovakar laikam iešu uz Bolderāju satikt Au., kaut kas jāpaēd pa ceļam jo pārtieku no banāniem un piena spēka.

(Saruna ar klientu paviljonā)
-- We also sell stamps here, you know
-- They are probably expensive
-- They are
-- I remember the days...
-- I do too. And they are not even pretty anymore. No birds. And think about the stamp collectors!
-- I never even thought about that... you know, there is a Latin saying -- Sic transit gloria mundi (Thus passes the glory of the world)
-- And it starts with stamps
-- It starts with stamps...

"Since I left you" albums no The Avalanches ir nežēlīgi labs

Šodien diena sākās ļoti agri, jo O bija jāpavada uz 22.autobusa pieturu. Bāc, es arī gribētu būt tik relaksēta par plkst laikiem. Kopumā mums gāja ļoti jauki, bijām garā pastaigā pa Āgenskalnu un Torņakalnu, pēc tam bijām pilī (pirms tam tieši viņai teicu, ka tas ir bārs, kur ir liela iespēja, ka parunāsimies ar vēl kādu un tā arī notika) un tagad man pat nedaudz žēl, ka no savas puses nolēmu mūsu orģinālo plānu saīsināt no divām naktīm uz vienu. Tajā pašā laikā domāju, ka diez vai būtu izgājis tik labi, ja būtu sagaidījusi viņu sagurusi. Lai nu kā, paspējām jau sarunāt decembrī tikties Tartu, kur vispār man ir vēl cilvēki, kurus satikt.

Pirms gada neticētu, ja kāds teiktu, ka man tik labi un viegli viss saies ar socializēšanās iespējām igaunijā. Biju noskaņojusies, ka izveidot kontaktus vietā, kurā nedzīvoju, būs ļoti grūti un tuvu neiespējamam. Par to jau man ir prieciņš. Kaut kādā ziņā varbūt tāpēc man arī grūti noticēt, ka tagad pēkšņi man nesanāks atrast darbu (naudu). Tieši otrādi, man ir sajūta, ka viss beidzot sāk sastāties savās vietās. Pat par spīti pagājušās nedēļas melnajai līnijai. Šķietami, kā apstiprinājums tikko vēl dzīvoklī iespīdēja saulīte.

Tagad domāju, ka ir laiks vēl vienai kafijai, vēl vienai bulciņai un esmu apņēmusies pārtulkot vismaz vienu dzejoli priekš vakara kvīru literatūras tulkošanas darbnīcas. Nu, tas pārtulkojamais materiāls tikai vēl ir jāatrod, bet ir vēl tik agrs.

Starp citu, nevaru beigt domāt par to, ka visi 2000šajos dzimušie (2000-2009) līdz 2027. g. beigām būs pilngadīgi. Šie ir vienīgie cilvēki, ar ko es sevi tā līdz galam asociēju pieredžu ziņā un nu jā...pieaugušo pasaule utt :D