nelabrit - Komentāri

Pēdējā laikā sanāk dienas aizvadīt tik relaksēti pašai neko īsti pat neplānojot. Vakar vagonos satiku uz brīdi P, J, E un mēs neoficiāli paspēlējām viktorīnu, kurā bija nežēlīgi grūti jautājumi, bet tāpat bija jautri. Pēc tam devos satikt I, kura mani uzaicināja atnākt uz koncertu pilī. Pirms tam aizgājām nolikt svecītes krastmalā un tik ilgi virzījāmies uz pārdaugavas pusi, ka, ierodoties pilī, koncerts bija jau beidzies, bet par to baigi nepārdzīvoju, jo tur mēs satikām A un M. Es mīlu uzskaitīt cilvēkus tikai ar viņu vārdu pirmajiem burtiem.

BET nedaudz nopietnākas pārdomas: (1) šogad kaut kā šķita daudz mazāk cilvēku krastmalā, nekā parasti, kā arī daudz mazāk ievēroju cilvēkiem pieliktus karodziņus, (2) runājoties ar dažādiem cilvēkiem par to, kā viņi plāno atzīmēt lāčplēšdienu vai 18to, nesaņēmu īsti nekādas svinēšanas atbildes vai neesot noskaņojuma kaut ko svinēt, jo valstī vissslikti.lv, (3) pirms došanās uz krastmalu iegāju vienā grīziņkalna mazajā maximā pēc kapu svecēm, kuras tur nebija, bet toties tur varēja nopirkt ziemassvētku bumbas (?) Kontekstā vēl ar zemo aktivitāti vēlēšanās un jaunākajiem valdības vēstījumiem, man ir nelabas sajūtas par kopējo noskaņojumu. Mums pašlaik vajadzētu būt tik saliedētiem, kā vēl nekad, bet es izjūtu tieši pretējo. Protams, var ticēt, ka X stundā visi pēkšņi savāksies, bet tas ir ļoti naivi. Ja es būtu saliedētas sabiedrības politikas veidotājs vai īstenotājs (jup, mums ir valstī tāds "Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plāns 2024.–2027. gadam"), tad man tagad ietu ļoti grūti. It īpaši tāpēc, ka publiskajā telpā tik bieži izskan neizpratne priekš kam mums vispār tādas lietas nepieciešamas.

Vakardien saņēmu jautājumu par to, kāpēc man ir svarīgi nolikt svecīti? Un mana atbilde bija: tāpēc, ka tradīcijas palīdz atcerēties notikumus, kurus nevajadzētu aizmirst un es gribu dzīvot valstī, kurai ir savas īpašās un unikālās tradīcijas. Es nevaru sagaidīt ikgadēju lāpu gājienu, svecīšu sienu, dziesmu svētkus, jāņus, mārtiņdienas, sportistu sveikšanu pie brīvības pieminekļa, utt., ja pati nekādā veidā šo tradīciju piekopšanā nepiedalos. Es neticu, ka ir jānomainās vēl paaudzēm, lai beidzot dabūtu cilvēku galvās to, ka demokrātisku valsti veidojam mēs paši.