es visu laiku nevarēju saņemties un uzrakstīt postu par šo. Man šķiet nedaudz savādāk. Man nešķiet, ka ikdiena, rutīna vai sadzīves trūkumu ievērošanai būtu jānogalina to sajūtu. Galu galā taču tad, kad bija tā sajūta, tad bija vienaldzīgas zeķes pie gultas. Bija labi vienkārši esot blakus. Nerunājot. Sēžot kājas mērcējot vannā vai ezerā, vai vienkārši skatoties tV. Visa rutīna, visas sadzīviskās nejaucības, at kašķi, kas kādā brīdī bija, tie visi bija sīkums un sekundāra lieta, jo tā "es tevi un tu mani pavisam" sajūta ir daudz lieliskāka un vērtīgāka par visām draņķībām.. Un es tomēr nespēju saprast, kapēc viņa pazūd..