Traki. Man šķiet, ka tomēr turpinu vismaz vienu dienu nedēļā ēst pārāk daudz to, ko drīkst tikai bisķīt. Man nepatīk. Esmu sevi nostādījusi situācija, kurā parasti jau skrietu vemt, bet tagad zinu, ka tas būtu bezjēdzīgi. Ja izvemtos, organisms nodomātu - o, baigi forši! vēders bija tik smags un tralalā varēja ēst, bet viss pazuda, un es neko neuzņēmu! rīt jāēd vairāk...

Brr. Man nepatīk šādas izvirtības. 16.00 apēdu 2 vistas filejas, olu, kefīra glāzi, 150g vājpiena biezpiena, divus lielus ābolus, rupjmaizi, lielu sauju ar riekstiem.. un man gribas vēl. Es tūlīt skriešu uz virtuvi. IR ČETRI! Man vēl priekšā vakariņas, es nedrīkstu ēst... kaut kas manā organismā trūkst, kaut ko es pa nedēļu neuzņēmu pietiekami. Nav jau it kā tā, ka es šodien ēstu ko tādu, ko sev savādāk būtu liegusi (izņemot riekstus, bet tie neskaitās). Man ir jāsaprot, savādāk pēc nedēļas droši vien atkal draudzēs pierīšanās.

Fuj. Es domāju, ka šovakar iegrimšu histēriski depresīvā garastāvoklī.