Fū?
Savāds ir tas brīdis, kad tu apzinies, cik ļoti pierodi pie šāda dzīvesveida. Godīgi sakot, kad iet runa par vēmekļiem - savi vairs neliekas pretīgi. Un tur tā lieta, ka es apzinos savu anomāliju, bet tā ir noticis. Es esmu pieradusi pie skābes garšas un smakas, pārējais, kas nāk ārā, ir tas pats agrāk garšīgais ēdiens, kas nāca iekšā. Parasti es visu tā blāvi izgaršoju otreiz, pēc krāsas un tekstūras analizēju, kas ir iznācis. Jā, tas ir dīvaini. Es esmu nonākusi līdz vēmekļu analīzei. Reizēm es pat pieskaros kaut kam, lai pārbaudītu tekstūru (un konstatētu, cik vēl ir jādabūn ārā pirms būs par skābu). Bet tāpat - tas ir neizbēgami, ka roka visa parasti arī ir ar vēmekļiem. Nekas neatliek kā vien procesā mazgāt nost. Tad jāuzmanās, lai nekas neuzpilētu uz grīdas. Viss jānoslauka.