Bulimia Nervosa ([info]bulimia) rakstīja,
@ 2009-02-02 21:39:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Vēsture
Tā bija kļūda. Tā bija reizē kļūda un jauns sākums.

Ar savu spoguļattēlu sāku cīnīties jau sen. Man bija - ir - vienmēr būs problēmas ar tā saukto kompulsīvo pārēšanos. Tajā nav ne kripatiņas skaistuma, baudas vai prieka. Tikai vājuma izraisīts mirklis, kuram seko strauja lejupslīde. Es palieku kā apsēsta, kad sasniedzu noteiktu pārēšanos pakāpi. Es pieeju pie plaukta. Visu nosaka garša. Man gribās indijas riekstus. Man gribās mandeles. Man gribās jogurtu. Man gribās cepumus. Man gribās siermaizi. Man gribās marinētus gurķīšus. Man gribās tēju. Man gribās šokolādi. Man gribās ābolu. Man gribās banānu. Man girbās apelsīnu. Man gribās biezpienu. Man gribās rozīnes. Man gribās pistācijas. Man gribās kūku. Man gribās sieru. Man gri-

Es parasti nepamanu, kurā brīdī es apstājos. Varbūt tikai tad, ja no virtuves izskrienu ar ko ēdamu rokās un nosēžos pie datora.

Tā nu es dzīvoju ilgi, ilgi. Tāda pārēšanās lēkme uznāca ik pēc divām nedēļām. Es vēroju savu spoguļattēlu, sāku biežāk kāpt uz svariem un cītīgi raudzīties starp svītriņām, cenšoties izdabāt, vai 2 bija pārtapis par 3 vai (tikai ne to!) 4. Es pasīvi vēroju. Mana rīcība izpaudās vienīgi paškritikā, ļoti grūti noslēpjamā paškritikā.
Es kļuvu klusāka un skumjāka. Mani radinieki sāka izteikt daž ne dažādus komentārus par maniem augošajiem vaigiem, lielo dibenu un ļumīgo vēderu, kas atkarājās tādā visnotaļ nepievilcīgā formā. Lēnām, gadu gaitā manī tas viss klusiņām krājās, krājās, krājās.. bet es biju par vāju, lai sev pateiktu nē. Jau no paša sākuma.

Tad es sāku ēst mazāk. Es needu vairs sabiedriski, bet visu līdzi vazāju kastītes ar vienkāršiem dārzeņiem. Svaigiem burkāniem, kāpostiem, tomātiem, gurķiem, selerijām. Visvairāk ēdu kolrābjus. Bet, lai gan sabiedrībā es lēnām pārtapu tēlā, kas ēda mazas porcijas, tiklīdz es biju nonākusi līdz mājām, es izšķīdu uz visām pusēm.

Es sāku neēst parastajās ēdienreizēs, ar domu, lai mazinātu, bet taj vietā sāku uzkost vairāk. Un uzkodas pašas no sevis pārtapa par jaunām ēdienreizēm. Es sāku publiski neēst maizi. Neēdu bulciņas. Vairākus mēnešus atteicos no sieriem, aizstājot tos ar "mazkalorija" sieru. Tāpat ar zaftēm. Man bija mazkaloriju zafte. Bet no saldajiem ēdieniem nereizi neatteicos, konfektes svētkos ņēmu visvairāk, viesībās pierijos visiespaidīgāk, kūkas ņēmu vairākās porcijās. Tā bija sevis mānīšana, es centos jau iepriekš paredzēt savu rīcību, lai spētu izvairīties no situācijām, kurās es vienkārši nespēju pateikt "nē".

Tad augustā es vienreiz pierijos, un man apnika. Es centos rīklē iebāzt divus pirkstus, dažnedažādi simulēju vemšanu, bet man bija bail. Man nekas nesanāca.
Septembrī es mēģināju atkārtoti, un man sanāca.

Tā bija pēkšņa brīvība, iedomājaties - es biju atradusi izeju no tām situācijām, kad es biju uzvedusies vienkārši zemiski negausīgi. Es to visu varēju dabūt ārā! Man pasaule šķita brīnišķīga. Mana problēma bija atrisināta. Es biju brīva! Brīīīva!

Pamazām sāku savu jauno metodi ļaunprātīgi izmantot. Man bija grūtāk nokontrolēt pārēšanos, jo prātā sev atkārtoju "es visu tūlīt dabūšu ārā". Man rezerves izeja kļuva par ikdienu.

Es raudāju ik reizi, kad devos sevi iztukšot. Tas ir pretīgi. Tev trūkst elpas, mute kļūst sausa. Galva griežas, asaras līst, reizēm pat no deguna nāk vēmekļi. Rokas āda no kuņģa skābes sāk plaisāt. Kakls vienmēr sāp. Zobi sāk smirdēt, kļūst dzelteni. Kuņģis sāk uzvesties ļoti, ļoti dīvaini, reizēm sāpēt. Reizēm, kad ieēdu ābolu, visa rīkle deg. Kā būtu kāds rīvējis mani no iekšas. Bet rīvējusi biju tikai es pati.

Kaut kādi rezultāti jau bija, svars nedaudz nokritās, bet minimāli. Es darīju vairāk sev pāri nekā guvu.

Tad decembrī izlēmu pārtraukt ēšanu kā tādu. Man apnika puvušu zobu smaka mutē. Man apnika atkarība no bulīmijas.
Un man izdevās! Es pirmo reizi dzīvē ēdu tik maz, un tik kontrolēti. Tas ilga kādas sešas dienas. Es zaudēju piecus kilogramus. Bet ar to nepietika.
Diemžēl, mans ķermenis nespēja vairāk to izturēt. Viņš pieprasīja ēst, ēst, ēst! Tas bija tīri paredzami, ka atkal radās pārēšanās lēkmes pēc ēdienreizēm. Svieka, bulīmija! Līdz ziemassvētkiem attīstīju savu ēstgribu tik tālu, ka ziemassvētku dienā pirms svinīgajām vakariņām paspēju pārēsties gan brokastīs, gan uzkodās, gan pusdienās.

Janvārī kaut kas bija mainījies. Es mēnesi nebiju uzvedusies bulīmiski. Es sāku justies pašpārliecināti. Man vienmēr bija patikuši svaigi augļi un dārzeņi - es sāku tik pat kā pārtikt tikai no viņiem. Pusdienās un Brokastīs. Bez uzkodām. Vakariņas bija kopistiskas. Es jutos fantastiski. Es daudz kustējos, un notievēju ne tikai pēc svariem, bet vizuāli. Visi mani komplimentēja.

Tad kaut kas nogāja greizi. Es neticēju, ka tā būs. Man iedeva konfektes, un man gandrīz palika slikti no tām. Mans ķermenis bija pieradis mēnesi uzņemt tikai nepārstrādātu pārtiku. Divas dienas vēlāk, es pārēdos pirms svētkiem. Es centos sev ieskaidrot, ka viss būs kārtībā - ka tas ir tikai sīkums, un nekas nespēj sabojāt manu laimi un stabilo pašsajūtu. Ka tulīt būsu atpakaļ ritmā.

Jā, tas bija ritms, bet ne jau tas pareizais. Es jūtu, kā visas manas miesas briest. Pluss divi kilo divās dienās. Tad vēl ceturtajā, sestajā. Sveicināta bulīmija. Man uzreiz zuda jebkāda vēlme izklaidēt sevi vai likt sev strādāt. Es kļuvu kašķīga, neciešama, histēriska. Es nezināju, ko darīt. Es aizvien nezinu, ko darīt. Viss nav kārtībā. Lai arī kā es censtos, situācijas pašas sevi diktē, un es netieku atpakaļ uz pareizā ceļa. Es biju tik laimīga... Un tagad nespēju vispār priecāties, jo man nav izejas. Man censties par to nedomāt? Muļķības! Kā es varu nedomāt par to, kas man sāp tik daudzus gadus? Es nespēju būt vienaldzīga. Atliek vienīgi kaut ko izdarīt, lai sevi līdzsvarotu, lai būtu miers. Lai būtu miers.. un, kad ir tik stiprs nemiers, es nespēju neko vairāk, kā vien sēdēt stūrī tumsā un raudāt, raudāt par neizpildītajiem pienākumiem, par neizdevušos dzīvi un stulbumu, ka nevaru vienkārši piecelties un iet vingrot. Jā, esmu tizla.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]amaranth
2009-02-04 00:34 (saite)
bāc, tik daudz ko Tu raksti tik labi atpazīstu sevī.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?