Vai, vai, vai, vai...
Nepagāja ne divas dienas, es jau atkal tupu virs poda un cenšos ieelpot dziļi un bakstīt savu rīkli reizē. Man bija radies iespaids, ka pēdējās dienas dzīvoju kā normāls cilvēks, tas ir, ēdu civilizēti, bez liekām lielām uzkodām. Un še tev. Nedrīkstu tik daudz izmantot šo, nedrīkstu...
Šoreiz tā viegli viss nāca ārā, kakls sāp tikai nedaudz. Piecas minūtes un viss. Izskaloju muti ar cepamo pulveri. Izmazgāju zobus. Rokas sasmērēju ar krēmu. Gadījās iet cauri virtuvei, uzvārīju tēju. Gribējās kāpostu, un es sev neliedzu, jo viņš ir krietni labāks par to visu, kas nu pat nāca ārā. Un man liekas, ka kāds reiz man stāstīja, ka kāposts attīrot kuņģi.

Es nesaprotu, kāpēc pirms vemšanas nemāku apstāties, bet pēc tās no ēdiena ir viegli atteikties. Par to prātoju pēdējās dienas, kopš devītā datuma, kad pēdējo reizi izplūdu bulīmijā. Arī tad, kad sevi nokontrolēju, nu - nokļūstot mājās, kaut arī esmu paēdusi gana, visu laiku gribas tā vien uz virtuvi skriet, kad citi svarīgi darbi darāmi. Grūti koncentrēties, bet, tik līdz pa īstam iedziļinos, uz kādu pus stundu aizmirstu par ēdam-telpu. Tāpēc man patīk uzturēties ārpus mājas.