Es gandrīz vai biju aizmirsusi, ka šorīt man pateica, ka man ir anoreksija. Ka manas kājas esot par tievu. Bet es pat varētu jums tās nobildēt un parādīt, tur nekā nav. Parastas kājas. Man vienmēr viņas bijušas tievas, pat tad, kad biju krietni apaļīgāka. Viņas vienkārši notievinājušās līdz ar mani, proporcionāli. Un cilvēks, kas šo teica, bija mani ilgus gadus redzējis apaļīgu.

Es, dabiski, atbildēju, ka nē, nav. Un varu lepni teikt, ka nav. Galu galā, es cīnos pret saviem apaļīguma gēniem ēdot nepārstrādātu pārtiku un uzmanoties, lai saņemtu pilnvērtīgu uzturu. Man reizēm šķiet, ka cilvēki mani tā cītīgāk vēro, kad iet vaļā diskusijas par ēšanas traucējumiem. Un ka novēro vairāk, nopēta manu jauno tievumu. Man gan riebjas sarunas par ekstrēmām diētām. Es uzskatu tās par muļķīgām. Priekš kam uz īsu brīdi ciest badu, sabojāt vielmaiņu un tad turpināt ēst neveselīgi? Man interesē veselīgs dzīvesveids. Un es īstenībā esmu pārsteigta, cik ļoti viegli ir mainīt savus paradumus. Jo ilgāk dara pareizi, jo vieglāk kļūst, līdz sliktie paradumi ir pavisam neērti un nevēlami.

Jāsarunā iet pie zobārsta. Man bija bail, kamēr bulīmija vēl plosījās, bet nu es gribētu, lai man kāds precīzi konstatētu sekas.