kur beidzas un saakas eja
kur taa muus ved
kur naak un iet muusu veesma
kur to veejsh nes
kur saakas un beidzas horizonts
ko tas mums raada
kur dodas un skrien muusu gadi
parko tie ejot laikam paarveeshas
veejsh nes seetas seeklas
kas augos paarveershas un aug
cilveeki domaa domaatas domas
paardomaajot izdomaa veel ko padomaat
zaljas sarkanas ir muusu rotas
nav noziimes bet mees taas neesaajam
zilas ir manas mandelju acis
es taas spogulim un garaamgaajeejiem neraadu
es taas no saules aciim sleepju
plashi atveertaa logaa
es manu triis zeltainas gaishmates
ar veeju un speeku
tiek atveertas logu rokturi
es lidoju caur gaisu pa veeju
un tieku liidz zemes malai
es vairaak nezinu kur esmu
nav zemei ne pamata ne sajuutas
ka es sheit staavu
zem uudens ir nogrimusi pazeme
zeme bez gaisa un uudens
mana fantaazija ir tikai kraasu palete
njem ar otaam to kraaso
vinjas bija un tur palika
skaistaas dailjavas
kas man rozi saarto atnjeema
vinjas tur buus un allazh mani izsekos
sho rozi neatdodot bet visur liidzi to nesot
taac karstums un palagi ap kaajaam apviitie
domu graudi uz celjiem izbeertie
nespeeju salasiit
bet es tieshaam meegjinu
nespeeju izlasiit tavu veestuli ko todien devi
mans likteni
mans galma klauns
tu mani panjeemi un aiz rokas akaa meti
ne speejas, ne varu liidzi man nedevi
tu mani tur uz taa celma atstaaji
es lecu un aizlecu toreiz par taalu
tu mani nekjeeri bet sejaa dubljus iesviedi
es esmu melna bet tu esi balts
es neesmu vairs tava eena un tu neesi mans gans
es pashlaik drumslaas sagrauzta seezhu
uz plates ir nemiera gars
man nav miega
un es nespeeju atrast to, kas ir te un ir mans
kur ir palikusi zemes elpa
kad es to reiz jutiishu
kur ir palikusi mana sirds
kad es to atkal dzirdeeshu
tu mani nedzirdi
laigan saki, ka mani miili
tu mani nejuuti
laigan saki, ka siltumu dodi
tu mani neredzi
laigan saki, ka aizverot acis tik mani tur mani
tu un veelreiz tu
tu likten mani nemiili
ar bruuci sagrauztu un shuvi paarsietu
uz akmens tu mani atstaaji
manaa sapnii aizejot un citus liidzi aizvelkot
tu man teici, ka visu piedevi
es kaa jaunava, dziives neskarta
tev akli ticeeju
es kaa meitene dziivei ticiiga
tev pakalj aizskreeju
aiz rokas un matiem
tu mani pazemoji
ar domaam un vaardiem
manu sirdi lauskaas sasiti
tu, tu atkal mani piekaavi
atkal teici, ka nemiili
tu un veelreiz tu
tu likten mani izvaroji
kaac ruugtums un bespeeks
manos kaulos riib
vinsh neatgriezhas bet tur tik ir
aiz trejdevinjaam juuraam un kalniem
liepas kaadreiz ziedees
paari maajaamun veeja puutieniem
jauns pilinies atkal pil
kur palika mana iedvesma
smaidiit un kaadu atkal gaidiit
kur zuda mana veelme
joprojaam visu raidiit
kur zuda mana buutiiba
dot un kautko sanjmet
kur palika un gaisa todien mana ceriiba
shos vaardu akli dzirdot
tu neesi man nekaada veertiiba
tik lupata , kas kautkur nometot kriit
salc viins uz galda staaveeja
un tu to uz celma seezhot atkal dzer
kaadu dien
es atradiishu savu paleti
savu balto lapu savu burvja zizli
un tad un tad es tevi pametiishu
un par visu skarbi aizejot pateiciibu teikshu
es tevi nesaprotu mans likten
es tevi vienkaarshi neizprotu
vai tagad tu tieshaam mani dzirdi