#dzejoļi# ([info]bubuciic) rakstīja,
@ 2003-07-14 11:44:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kā mirdzoša zvaigzne tu nokriti
ar saules stariem ceļu nobēri
ar smaidu, kas mūžam spīdoš
tu zemē debesu vārtus atvēri
ar vārdiem, kas pār lūpām skanēja
tu liki man saprast viņu
ar domām, ko staigājot man atvēri
tu palīdzēji man atrast ceļu
neko nekad neprasot pretī
tu pacieti mani sev blakus ejot un rūcot
vienmēr paturot skaidru prātu
teici, ka reiz kāc atnesīs mieru
iekļaujot to man rokā viņš dziedēs manu sirdi
tu uzradies tik ātri un te tu vēl esi
laigan neticot ka tomēr ir tādi
es saku paldies, ka tu man esi
varbūt par ātru man liekas
varbūt man būs jāgrauž pašai šīs lauskas
es akli uzticos balsij
nojautai, kas mani turp vada
es vēlētos ticēt ka tā mani nemāna
bet šoreiz saka ko patiesi viņa dara
paldies, ka tu tik laba
bez dzīves lauskām tik jauka.

(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?