#dzejoļi# (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} bubuciic) rakstīja,@ 2003-07-14 11:44:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
kaut arī tu nedzirdi tu to jūti
sajust nedzirdot tu arī vari
kaut arī tu nemāki tu to zini
nemāki zinot nenojaušot kā to dara
kaut arī tu nesaki es zinu, ko tu domā
nesakot to man parādi visu, kas tev galvā
kaut arī nerādi, ko tu māki
nerādot pasaki to, ko vari
kaut arī nezinu kas man ir jāzin
es zinu to, ko kāc licis ir man zināt
kaut arī nespēju aizmirst, ko vajag
es cenšos aizmirst visu ar mokām
kaut arī nevaru, nevaru jo negribu
negribēt nemāku spēju vien gribēt
es ar paceltām rokām glaudu debesis
ar nolaistu galvu ar degunu slauku zemes putekļus
ar glāzi, kas man ir rokās
ar sagriežu sev rokas, jo tā izšķīst manās plaukstās
es to sažņjaudzu mierīgi plaukstās un tā sašķīda 100tiem lauskās
es neko neredzu, jo redzēt nespēju
es tumšā lauka kraujā
es sataustīt nevaru, jo nav man roku
es neko vairs nemāku jo esmu maza
ar puķi, kas tur aug laukā
es katru dienu runāju
par lietām, kas noris manā galvā
ar sienām, kas mani ieaijā
es katru dienu dalos dzīves baudā
ar spējām, kas kādreiz bijušas
es izspēlēju savu pēdējo kārti
liku spēlē dzīves spēlē savu kārti
un arto reizi paspēlēju visu savu dzīvi
davai spļauj man saujā
lec iekšā manā maisā
nāc dosimies roku rokā
elles gaismā pietiks vietas mums visiem
davai nedīdies lec šai kraujā
spārnos izpleties lido debesu tālumā
nekad neatgriezies
peldi projām, tik neatskaties lidojot projām
esi gaisa vēsma manā rokā
slīdoša nejūtama vēsma mūsu gultā
iedegta liesam sveces galā
mana sirds šinī skarbajā dzīves žaunā.
sajust nedzirdot tu arī vari
kaut arī tu nemāki tu to zini
nemāki zinot nenojaušot kā to dara
kaut arī tu nesaki es zinu, ko tu domā
nesakot to man parādi visu, kas tev galvā
kaut arī nerādi, ko tu māki
nerādot pasaki to, ko vari
kaut arī nezinu kas man ir jāzin
es zinu to, ko kāc licis ir man zināt
kaut arī nespēju aizmirst, ko vajag
es cenšos aizmirst visu ar mokām
kaut arī nevaru, nevaru jo negribu
negribēt nemāku spēju vien gribēt
es ar paceltām rokām glaudu debesis
ar nolaistu galvu ar degunu slauku zemes putekļus
ar glāzi, kas man ir rokās
ar sagriežu sev rokas, jo tā izšķīst manās plaukstās
es to sažņjaudzu mierīgi plaukstās un tā sašķīda 100tiem lauskās
es neko neredzu, jo redzēt nespēju
es tumšā lauka kraujā
es sataustīt nevaru, jo nav man roku
es neko vairs nemāku jo esmu maza
ar puķi, kas tur aug laukā
es katru dienu runāju
par lietām, kas noris manā galvā
ar sienām, kas mani ieaijā
es katru dienu dalos dzīves baudā
ar spējām, kas kādreiz bijušas
es izspēlēju savu pēdējo kārti
liku spēlē dzīves spēlē savu kārti
un arto reizi paspēlēju visu savu dzīvi
davai spļauj man saujā
lec iekšā manā maisā
nāc dosimies roku rokā
elles gaismā pietiks vietas mums visiem
davai nedīdies lec šai kraujā
spārnos izpleties lido debesu tālumā
nekad neatgriezies
peldi projām, tik neatskaties lidojot projām
esi gaisa vēsma manā rokā
slīdoša nejūtama vēsma mūsu gultā
iedegta liesam sveces galā
mana sirds šinī skarbajā dzīves žaunā.
