#dzejoļi# (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} bubuciic) rakstīja,@ 2003-07-14 11:44:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Kas tu esi, ka manā vietā kautko lēmi
sēžot uz zelta kalna naglas manā ceļā sēji
kas deva tev šo trumpi mani krustā sist un raustīt
dot man laimi atņemt manu sirdi
sasist manu dimanta krūzi
pēc tam to izbārstīt ceļā pa kuru man iet liki
es stāvu krusta ceļa vidū un tu no miglas pretī nāc
atkal dimanta krūze man rokā
un tu to sacirst sāc
tev kājās pelēks plandraks
rokās cirvis pabāls
tavs skatiens mani neskar
es tik jūtu tu atkal dungot sāc
ši dziesma tava, ko allaž dziedi
viņa nogurdina mani
tu allaž sit tik ritmu pa trim
trim tirim un viss pa trim
kad reiz būs viss pa īstam
tu nesēdēsi uz tā celma un man ausīs neko nepūtīsi
un neskanēs šī mūzika, kas allaž dzirdēta
kas esi tu mana apziņa šī sajūta sajustā
sajūta, kas allaž mani bīda
pa kreisi rausta un uz labo pusi velk
Nav nekā, kapēc atkal tā
tu un vēlreiz tu, kapēc tu
kapēc neesmu es bet esi atkal tu
apsēstība, ko manā galvā esi godam sējis
tā ir tur un atkal esi starpto visu tu
es ceru ,ka nāks reiz rītdiena
neaptraipīta balta rītdiena
ļaunu domu nesēta tīras gaismas nesoša
Kur esi tu mana satriecošā būtība
zelta bruņās iekalta un zelta diegiem apšūta
nav miera ir tik kuģis ceļā
kuģis jūras vētrā
tur lakstīgala pēdējo noti man spēlē
kāda meitene kalna galā dziesmu žūžo
viss liekas, ka iet projām
es palieku malā mājot šim kuģim no krasta malas
apzinoties, ka šī ir pēdējā reize aizejot un aizpeldot
ja es spētu pagriezties un neļaut tevi vadīt manu dzīvi
es būtu brīva un šodien lidotu
ja es būtu spēcīga es būtu tīra
nebūtu maza un duma
nebūtu savādāka nekā citi
es būtu mīļa un laba
nebūtu skarba un pret citiem slikta
es būtu tāda kāda citiem patiktu
varbūt es neesmu lemta
tik esmu lemta Tev, lai tu pār mani valdītu
un uz sava troņa mani bīdītu
kā papīra lellei diegus raustītu
un vecumdienās aiz skapja stikla noliktu
nopūšoties ar patiku smaidā saspringtu
redzētu ,ko esmu veikusi un visu, ko zaudējusi
savāksi kabatās iebāzīsi un sev sirdī paturēsi
tik zini tu biji būsi un reiz mirsi
mans iedomu augli
es paņemšu kādu dienu cirvi un tevi gabalos cirtīšu
ar asinīm, kas pār akmeni līs es tevi nīdēšu
un pēc cērtiena viena no tavas dzīves zudīšu
tu izkūpēsi kā migla rītausmā
un es uzelpošu kā brīva būtne šai dienā
jo tu nebūsi un būšu tikai es
kādu dienu es zinu, ka atkal tiksimies
tu ar savu dimanta krūzi un es ar cirvi kuru līdz katru dienu nēsāju
ar sirdi un melnām miglas spalvām
es tevi tomēr mērdēšu
tevi ,kas valda pār manu dzīvi noindēšu
sēžot uz zelta kalna naglas manā ceļā sēji
kas deva tev šo trumpi mani krustā sist un raustīt
dot man laimi atņemt manu sirdi
sasist manu dimanta krūzi
pēc tam to izbārstīt ceļā pa kuru man iet liki
es stāvu krusta ceļa vidū un tu no miglas pretī nāc
atkal dimanta krūze man rokā
un tu to sacirst sāc
tev kājās pelēks plandraks
rokās cirvis pabāls
tavs skatiens mani neskar
es tik jūtu tu atkal dungot sāc
ši dziesma tava, ko allaž dziedi
viņa nogurdina mani
tu allaž sit tik ritmu pa trim
trim tirim un viss pa trim
kad reiz būs viss pa īstam
tu nesēdēsi uz tā celma un man ausīs neko nepūtīsi
un neskanēs šī mūzika, kas allaž dzirdēta
kas esi tu mana apziņa šī sajūta sajustā
sajūta, kas allaž mani bīda
pa kreisi rausta un uz labo pusi velk
Nav nekā, kapēc atkal tā
tu un vēlreiz tu, kapēc tu
kapēc neesmu es bet esi atkal tu
apsēstība, ko manā galvā esi godam sējis
tā ir tur un atkal esi starpto visu tu
es ceru ,ka nāks reiz rītdiena
neaptraipīta balta rītdiena
ļaunu domu nesēta tīras gaismas nesoša
Kur esi tu mana satriecošā būtība
zelta bruņās iekalta un zelta diegiem apšūta
nav miera ir tik kuģis ceļā
kuģis jūras vētrā
tur lakstīgala pēdējo noti man spēlē
kāda meitene kalna galā dziesmu žūžo
viss liekas, ka iet projām
es palieku malā mājot šim kuģim no krasta malas
apzinoties, ka šī ir pēdējā reize aizejot un aizpeldot
ja es spētu pagriezties un neļaut tevi vadīt manu dzīvi
es būtu brīva un šodien lidotu
ja es būtu spēcīga es būtu tīra
nebūtu maza un duma
nebūtu savādāka nekā citi
es būtu mīļa un laba
nebūtu skarba un pret citiem slikta
es būtu tāda kāda citiem patiktu
varbūt es neesmu lemta
tik esmu lemta Tev, lai tu pār mani valdītu
un uz sava troņa mani bīdītu
kā papīra lellei diegus raustītu
un vecumdienās aiz skapja stikla noliktu
nopūšoties ar patiku smaidā saspringtu
redzētu ,ko esmu veikusi un visu, ko zaudējusi
savāksi kabatās iebāzīsi un sev sirdī paturēsi
tik zini tu biji būsi un reiz mirsi
mans iedomu augli
es paņemšu kādu dienu cirvi un tevi gabalos cirtīšu
ar asinīm, kas pār akmeni līs es tevi nīdēšu
un pēc cērtiena viena no tavas dzīves zudīšu
tu izkūpēsi kā migla rītausmā
un es uzelpošu kā brīva būtne šai dienā
jo tu nebūsi un būšu tikai es
kādu dienu es zinu, ka atkal tiksimies
tu ar savu dimanta krūzi un es ar cirvi kuru līdz katru dienu nēsāju
ar sirdi un melnām miglas spalvām
es tevi tomēr mērdēšu
tevi ,kas valda pār manu dzīvi noindēšu
