Neirožu spēļu laukums

Arvien vairāk šķiet, ka drop-out (ne gluži Līrija drop-out, bet daļēji uz to pusi) varētu pienākt ātrāk nekā biju gaidījis. Pirms kāda laika sev apsolīju, ka vismaz mēģināšu integrēties sabiedrībā, bet pie pirmajiem mēģinājumiem saprotu, ka tik sajātā sabiedrībā, kāda ir šeit austrumos, man to būtu, ja ne neiespējami, tad ļoti grūti gan izdarīt. Bet tik vienkārši kā sapakot visu vienā somā un dzīvot zem tilta te nevaru tāda vienkārša iemesla dēļ, ka te ir pārāk auksts.
Labi, labi, nekas jau nav tik vienkārši, varam arī mazliet komplicētāk.

P.S. Šodien ļoti vēlos, lai ciemos ierastos kāds koučšerferis, un vēl man kārojas smēķēt marihuāna, precīzāk - abas divas lietas apvienotas arī ģeldētu. Tak simts gadus neviens nav pieteicies ciemos.

Redzot ap Latvijas bankas ēkas novietotos dzelzbetona bluķus, sasmējos. Taču šorīt manīju, ka drošības dienests stutē augšā arī drāšu žogu...

Renē Magrits: "Muļķības, kas tiek runātas attēlu priekšā, izriet no tā, ka daudziem cilvēkiem nav domu, kuras redz to, uz ko acs skatās. Viņu acis skatās, un domas neredz; tās aizvieto skatīšanos ar "idejām", kuras tiem šķiet "interesantas". Šiem cilvēkiem nav domu, kas būtu brīvas no idejām, - domas, kuras redz, - un tā viņi nezina nekā no tās mistērijas, kuru uzbur doma."

Doma lāgā nevar būt brīva no idejām; indivīds dzīvo vidē, kurā visu laiku virmo dažādas idejas. Doma brīva no idejām ir iespējama vien nedzīvojot (arī neuzaugot) sabiedrībā, bet gan vienatnē. Taču arī tur, kaut iesākumā esot ar "tīru" domu, no domas radīsies kāda struktūra - idejas -, un domāšana būs pakļauta iepriekš izveidotām koncepcijām.

Aizspriedumi gan dažkārt traucē uzlūkot darbu - ieskatīties sevī.

Šorīt nolēmu braukt ar sabiedrisko; velosipēdu biju atstājis darbā.
Pietura bija apsēsta par spīti agrajam brīvdienas rītam. (10:30 - ap to laiku tik palagos brokastis ieturēt.) Katrs bija ieņēmis pa attālākam nostūrim un gaidīja. Kad sākās stihiska kustība, atmodos un sapratu, ka tuvojas trolejbuss. Tajā mirklī atminējos, ko reiz teica mans velsiešu draugs pēc pirmajiem iespaidiem Rīgā. Viņš bija neizpratnē par cilvēku nekaunību un vulgaritāti sabiedriskā transporta pieturās un tajā.
Nolēmu pavērot; slikta doma, ja negribi sabojāt rītu. Skaidrs man tas bija jau sākumā, bet izziņas process man dažkārt svarīgāks par labsajūtu. Diemžēl. Kā viens no pēdējiem ierausies busā jutos kā novērojis izbadējušos kārpu cūku cīniņu par vienīgo zīli tuvējā dubļu grāvī.
Netīk mums arī pagātni atminēties. Tik skaisti taču savulaik stāvējām rindās.

Iz mūsu pašu blicēm ir tikai trīs, kas mani patiešām kustina: Medieval Child, Kuchenbeat un Do Do. Ceru atrast vēl kādu.

Jau trešo nedēļu, mostoties no rītiem, jūtos kā ar smilšpapīru no iekšpuses izrīvēts.

Klāvs atnāca lēnam, bet atnācis nogrūda no kraujas.

Man ir draugs, ar kuru pa vienam izvēršas bik` pa` daudz. Gandrīz vienmēr.
Šoreiz izņēmuma kārtā uzcepām mazu skriptu par Ogres margināļiem.

felipe, juuuda, gatavojieties!!!

Feini tie koučsērferi, kuri piemirst atgādināt par neierašanos. Aš, pļe, kūku gandrīz uzcepu, i rinda tomēr bija.

Pārāk ieilgusi sajūta "nu tik būs, nu tik būs", līdzīga kāda bija Ļeņintētiņam tālajā 19tajā. Tūdaļ kritīs Varšava, revolūcija Berlīnē, un no turienes iedegsim revolūcijas liesmu visā pasaulē.

Fenomenoloģija uz balkona.

"1658. gadā miris angļu buržuāziskās revolūcijas vadonis Olivers Kromvels."

Šāds teksts šodien redzams apollo.lv vēstures lentā.

Nu tak, nu tak...

Pēc zaļumballē piedzīvotā vairs nejūtos vecs. Nu jau arhaisks.

P.S.

Jo vairāk ir ko teikt, jo mazāka vēlme to rakstiski paust.

Izgāju vakara pastaigā pa mazajām, koka apbūves ieskautajām, āģa ieliņām. Un līdzi biju paņēmis melnbalto filmu. Kur man prāts?! Tāds kolorīts apkārt valda.