Neirožu spēļu laukums

Šorīt nolēmu braukt ar sabiedrisko; velosipēdu biju atstājis darbā.
Pietura bija apsēsta par spīti agrajam brīvdienas rītam. (10:30 - ap to laiku tik palagos brokastis ieturēt.) Katrs bija ieņēmis pa attālākam nostūrim un gaidīja. Kad sākās stihiska kustība, atmodos un sapratu, ka tuvojas trolejbuss. Tajā mirklī atminējos, ko reiz teica mans velsiešu draugs pēc pirmajiem iespaidiem Rīgā. Viņš bija neizpratnē par cilvēku nekaunību un vulgaritāti sabiedriskā transporta pieturās un tajā.
Nolēmu pavērot; slikta doma, ja negribi sabojāt rītu. Skaidrs man tas bija jau sākumā, bet izziņas process man dažkārt svarīgāks par labsajūtu. Diemžēl. Kā viens no pēdējiem ierausies busā jutos kā novērojis izbadējušos kārpu cūku cīniņu par vienīgo zīli tuvējā dubļu grāvī.
Netīk mums arī pagātni atminēties. Tik skaisti taču savulaik stāvējām rindās.