Neirožu spēļu laukums

Piemiņas dienas, kas gan mums ir mazliet par daudz, būtu maza bēda. Tas, ka tiek sapurgāts vārds komunisms vēl arī būtu sīkums. Šajos platuma grādos tas ir tāds pat lamu vārds, ja ne vēl lielāks smagsvars, kā aizokeānijā. Bet genocīds? Genocīds ir vērts pret rasi, etnisku vai reliģisku grupu, nevis pret kādas etniskas grupas sociālu vai sociālām grupām. Es, protams, saprotu, ka vārds genocīds ir daudz nopietnāks apvainojums nekā terors vai kas cits, bet šādi turpinot mētāties ar vārdiem, drīz neviens mūs par pilnu neņems, ja vispār kādreiz ir to darījuši.

No kara mēs varētu izvairīties, ja vien samierinātos ar domu, ka kļūsim par vienkārši veciem ķermeņiem, bet daļa, redz, vēlas kļūt par vēsturiskām personām. Nodrošināt savu nemirstību, ierakstot savu vārdu annālēs, kuras lemtas aizmirstībai.

( Toties šajā kreisais stūris ir gana interesants. )

Izlasīju pēdējo Ījaba ierakstu Satori un šo no Skalbes. Ar ne to labāko omu man tomēr vajadzētu uzmanīgāk šķirot lasāmo.

Meitenes sārtinātiem vaigiem, čirkainiem matiem un plandīgās jakās, kas pirms 20 gadiem smērēja sviestmaizes un pildīja termosus, tagad tirgus būdās tirgo plastmasas šaufeles, gaismekļus un gaisa atsvaidzinātājus.

Lasīju rakstiņu par karadarbības iezīmēm pēcviduslaiku Eiropā, kas man kārtējo reizi atjaunināja pārliecību, ka nacionālas valsts ideja ir mākslīgi radīta, ne pēc tam izmantota, lai savus karakalpus noturētu ierindā nevis ar sulīgu kumosu, bet iluzioru ideju.
Bet varbūt esmu uz plānprātības sliekšņa un sāku gramstīties gar sazvērestības teorijas lauciņu.

( Atpaliekot no realitātes. Ar Normanu Deivisu sarunājas Viestarts Gailītis )

"1658. gadā miris angļu buržuāziskās revolūcijas vadonis Olivers Kromvels."

Šāds teksts šodien redzams apollo.lv vēstures lentā.

Nu tak, nu tak...

Afganistānā kritušo Latvijas karavīru ASV varētu apbalvot.

via Delfi

Ja tagad ir daļa sabiedrības, kas jūsmo aplūkojot Dzels krusta kavalieru sarakstu, varbūt kādreiz šādi būs topā.

( Vēl )

Komunisms ir padomju vara plus visas zemes elektrifikācija, plus tautas saimniecības ķimizācija.

Biju tualetē, lasi - lasīju.

"Senā Varjagu (Baltijas) un Melnās jūras saikne skāra arī Daugavas augšteci. Lielo upju grīvas..."

Iz grāmatas Rīgas arhitektūra: teksta autors Liepnieks, tas kurš Jānis. Izdota padomju laikā. Uzmanību pievēršam Baltijai un varjagiem? Like wtf? Ja mani neviļ mans caurais pauris, ko tas tagad uz smagām paģirām varētu darīt,bet nedara, varjagu saistība ar Baltiju ir pastarpināta. Ēm, kas mums netīk vairāk uz ziemeļiem? Liepnieks arī gluži glups nav, un padomju vēstures mazās bailītes no varjagiem( valstiskuma izcelšanās ideja Krievzemē) arī nevarētu būt pie vainas. Pieļauju, ka izguļoties sapratīšu kāpēc tā sarakstīts, bet pagaidām variet mani apgaismot!

Vakar mazliet pārlapoju V. Klišāna vēstures grāmatu vidusskolām. Jāsaka, ka krietni vien augstvērtīgāka nekā tā sērija, kuru kopā lipinājuši mūsu vēstures dižgari. Tīkams šķiet dažādu pozīciju paudošu plašais avotu materiāls un pieeja daudzpusīgam notikumu traktējumam. Šovakar būs vēl mazliet jāpapēta.

No buka nozagu  interesantu linku par pirmās nakts tiesībām.

Links

"(..)while inhabitants were plundering the shops, the soldiers were looting the home of the inhabitants."

Ivan`s war. C. Merridale - P. 187.

man tagad gribas. Vēlams kādu no Hitreļa biogrāfijām.

(..)mātei bērns ir Vēstures lappuse. Vīriešiem tik lielā mērā laupīta spēja veidot Vēsturi, ka atliek izlīdzēties vai nu ar izgudrošanu, vai karošanu. Jo karo jau tikai vīrieši. Tikai puisietis iedomāsies uzkraut plecos mantu maisu, uzmaukt galvā bleķa kastroli un doties šaut savu tuvāko. Nevienai sievietei tas prātā neienāks. Laikam tāpēc, ka sieviete turpina vēsturi, dodot dzīvību cilvēkam, vīrieša uztverei tas nav pieņemams, bērns tiem ir tikai apgrūtinājums, kaut katrs no viņiem, vai tas būtu Kisindžers vai bretānis, kas ļaujas lodēm pie Verdenas, par katru cenu alkst rakstīt vēsturi.
Novērtējis savu paša vēsturi, saprotu, ka šai apstāklī meklējams arī "jaunā viļņa" spēks. Pēkšņi atskārtu, ka cilvēki vienmēr ir pa pāriem darbojušies pret kādu, kas bija priekšā. Kāpēc Limjēri uzveica Edisonu? Tāpēc, ka Limjēri bija divi, bet Edisons viens. Dažbrīd cilvēku spēku nosaka tieši tas, ka viņi izveido nelielu grupu: četru cilvēku komanda, Gēringa, Himlera utt. grupu.(..)


Ž. L. Godārs. Ņemts no 2008. gada 12. septembra Kultūras Dienas.