Apnicis!!!
Konstatēju, ka vairs neko nevaru uzrakstīt, pilnīgu tukša galva. Agrāk rakstīju dzejoļus, prozu, bet tagad varu uzrakstīt kaut kādu tizlu stāstu. Jau četras (!!!) stundas sēžu pie temata vārdi ir pielādētas pistoles, man viņu vajag uzrakstīt. Kā man vienreiz gribētos pārkāp noteikumus, bet es nevaru, es taču esmu labīņā, kā man tas ir piebesijis, vienmēr mājas darbi izpildīti, vidējā mazliet pāri septiņniekam, bet man vajag vēl augstāku. Kā man gribētos nemācīties un vienreiz dzīvē atļauties būt brīva, bet es to nevaru, jo esmu laba meitene un domāju par nākotni. Phe, pričom man tas viss? Kad tad es dzīvošu, ja ne tagad? Es nezinu. Man bail.