Runa ir par iespēju. Kapitālismā ir iespēja izsisties ar savu darbu, sociālismā nav iespēja ir tikai "pa partijas līniju", tas ir apkalpojotu un izplatot sistēmu.

Ja ar kapitālismu domā korporācijas, tad piekrītu, tas ir slikti, jo visu konkurenci nospiež ar saviem resursiem, tāpēc jau likumos ir paredzēta monopoliju sadalīšana, lai konkurence turpinātu pastāvēt. Tas ka šobrīd šie likumi nedarbojas ir risināms jautājums.

Tiko ir veselīga konkurence ir iespēja izrauties no nabadzības arī bez ļoti dārgas izglītības.

Sanāk, ka veiksmīgākie kapitālisti kļūst par monopoliem un lai nostiprionātu savu stāvokli kļūst par sociālistiem, lai nepieļautu konkurenci.

Eiropā sakarīgs bija skandināvu modelis - pelnīt kā kapitālistiem, tērēt kā sociālistiem, līdz brīdim, kad zviedri sajuka prātā tolerances vārdā.

Pie mums oligarhiskais kapitālisms ar korporatīvo koloniālismu kur parastajam cilvēkam izsisties ir tiešām grūti, bet ir varianti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, es nezinu, vai ir tik viennozīmīgi. Tas ir tas kapitālisma mūts, ko es arī esmu mācījusies skolā, ka "var izsisties ar savu darbu". Mani vecvecāki izsitās PSRS no īstas nabadzības daudzbērnu ģimenē pierobežas laukos caur augstāko izglītību līdz normālai sava laika vidusšķirai galīgi ne pa partijas līniju. Jā, viņu dzīve pēc šodienas mērauklas nebija sevišķi laimīga, viņi dzīvoja pastāvīgās bailēs pateikt kaut ko nepareizu, kaut arī izsūtīšanas viņu ģimenēm bija gājušas secen,jo, kā jau teicu, viņi nāca no īstas nabadzības, un īstus nabagus neizsūtīja.
Vai iespēja izsisties vispār ir pietiekami laba mēraukla?
Es domāju, par mani mani mazbērni varbūt arī varētu stāstīt tādu pašu stāstu, kā es par saviem vecvecākiem. Viņa izsitās no īstas nabadzības nepilnā ģimenē deviņdesmito sākumā, izmācījās un strādāja profesijā, banka viņai pat iedeva kredītu, lai nopirktu māju, tomēr viņas dzīve nebija sevišķi laimīga, jo visu laiku bija jāuztraucas, kā to kredītu atmaksāt. Un visu laiku viņu pavadīja sajūta, ka varbūt vajadzēja darīt dzīvē kaut ko mazāk ienesīgu, bet tādu, kas sagādā prieku.

Es ar šo liriku gribu tika ilustrēt, ka kapitālisms nav nepieciešami labākā iespējamā sistēma, tāpat kā sociālisms. Varbūt tas universal basic income nebūs nemaz tik slikts, vsrbūt būs, un visi vienkārši nodzersies. Varbūt vispār nekas nebūs, saražos špricītes, nopelnīs un liksies mierā.
Varam tikai spekulēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Abām sistēmām ir plusi un mīnusi, katra personīgā vēlmes pēc kārtības, kā arī vēsture, kas parāda kas kā darbojas. Saliekot to kopā kapitālisms ir dzīvotspējīgāks un labvēlīgāks cilvēkam. Attiecīgi izvēlos to, kamēr nav kas labāks, visdrīzākais uzlabots kapitālisms.

Nauda visiem tāpat ir tikai ēsma uz āķa, lai pārstātu paši darīt, padarīt atkarīgus, kad būs pietiekami daudz atkarīgo varēs tiem pavēlēt tikt galā ar atlikušajiem darītājiem. Šādai naudai ir tendence samazināties, līdz izbeidzas pavisam, jo resursi nav bezgalīgi, bet sistēma(kā rāda vēsture) ir par vāju lai uzturētu visus. Tad, vai nu visi badojas, vai daļu atslēdzam no barošanas, vai atļaujam cilvēkiem pašiem darboties. Kā nu korporācijas nolems.

Paspekulēt ir labi, var sanākt savilkt kopā kautko pietiekami tuvu notiekošajam, vai vismaz saprast virzienu kurp dodas valdība.

(Reply to this) (Parent)

Aizej pie jz mazeltov apskatīties, kā mākslinieki un humanitārie rakstošie (kas droši vien daudzi raksta arī cibā) mūsdienu Latvijas kapitālismā var izsisties tikai pa partijas līniju, gan jau viena daļa to par nenojauzdami.

(Reply to this) (Parent)