|
Nov. 30th, 2020|11:30 pm |
Nu, es nezinu, vai ir tik viennozīmīgi. Tas ir tas kapitālisma mūts, ko es arī esmu mācījusies skolā, ka "var izsisties ar savu darbu". Mani vecvecāki izsitās PSRS no īstas nabadzības daudzbērnu ģimenē pierobežas laukos caur augstāko izglītību līdz normālai sava laika vidusšķirai galīgi ne pa partijas līniju. Jā, viņu dzīve pēc šodienas mērauklas nebija sevišķi laimīga, viņi dzīvoja pastāvīgās bailēs pateikt kaut ko nepareizu, kaut arī izsūtīšanas viņu ģimenēm bija gājušas secen,jo, kā jau teicu, viņi nāca no īstas nabadzības, un īstus nabagus neizsūtīja.
Vai iespēja izsisties vispār ir pietiekami laba mēraukla?
Es domāju, par mani mani mazbērni varbūt arī varētu stāstīt tādu pašu stāstu, kā es par saviem vecvecākiem. Viņa izsitās no īstas nabadzības nepilnā ģimenē deviņdesmito sākumā, izmācījās un strādāja profesijā, banka viņai pat iedeva kredītu, lai nopirktu māju, tomēr viņas dzīve nebija sevišķi laimīga, jo visu laiku bija jāuztraucas, kā to kredītu atmaksāt. Un visu laiku viņu pavadīja sajūta, ka varbūt vajadzēja darīt dzīvē kaut ko mazāk ienesīgu, bet tādu, kas sagādā prieku.
Es ar šo liriku gribu tika ilustrēt, ka kapitālisms nav nepieciešami labākā iespējamā sistēma, tāpat kā sociālisms. Varbūt tas universal basic income nebūs nemaz tik slikts, vsrbūt būs, un visi vienkārši nodzersies. Varbūt vispār nekas nebūs, saražos špricītes, nopelnīs un liksies mierā.
Varam tikai spekulēt. |
|