vai kā es ienīstu šito. Man bērnībā tēvs lika sākt braukt ar škoļņiku. No trīsriteņa uz veļļuku, kuram es pat sēdekli aizsniegt nevarēju - iekšēji pie sevis es raudāju; tētis asaras necieta. Vēl viņš ar slēpēm mani mācīja braukt no augstiem kalniem un man bija tik bezgala bail un tas viss riebās - vēl tagad ziemas sporta veidi uzdzen šermuļus.
Jebkurā gadījumā, pēc vis tā bērnišķīgā mīlestība pret tēvu lēnām sāka pamirt, kļūstot vienkārši par cieņu un bailēm, līdz pusaudžu vecumā - par cieņu un vienaldzību...

(Reply to this) (Thread)

no mīlestības uz cieņu un bailēm uz cieņu un vienaldzību - kad to lasīju, es jutos neērti - tas liktenis laikam arī mani gaida.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ai, vecāku un bērnu mīlestības un ciešanu ceļi ir neizdibināmi. Ja kas viens nesasāpinās, sasāpinās kaut kas pavisam cits un iepriekš to nemaz nevar nedz zināt, nedz uzminēt.
tikai iejūtības vairāk varētu no tiem vīriem, kuriem bērnībā iemācīts, ka viņi nedrīkst raudāt :) lai gan, es esmu meitene, puikām attiecībā uz tētiem ir varbūt citādāk

(Reply to this) (Parent)

un vēl ir peldēšana - paņem bērnu uz pleciem, iepeld tā, ka pašam pār galvu, pagriežas pret krastu, palaiž vaļā - „peldi!”.

(Reply to this) (Parent)

man vispār nebija tēva, un es labprāt būtu mainījies vietām

(Reply to this) (Parent)