no DOTS - vēstule no centrāleiropas (the usual cherry picking and heart plucking):

"Mēs stāvam milzīgas humānās katastrofas priekšā. Simtiem tūkstošu bēgļu no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas meklē glābiņu mūsu kopīgajā Eiropā, meklē drošību un normālas dzīves apstākļus. Vēl nesen mēs bijām tie, kas klauvē pie tās vārtiem.

Mūsu atbilde nevar būt atteikums. Diemžēl mūsu reģionā dzirdams pārāk daudz noraidošu balsu. Pēc 1989. gada integrētajā Eiropā aizdomīgi skatījās uz jaunās Centrāleiropas — sākot no Baltijas valstīm, līdz Rumānijai un Bulgārijai — integrācijas spējām mūsu vēstures, politisko tradīciju un saimnieciskā stāvokļa dēļ. Tomēr mūsu Eiropas daļa neizrādījās galvenais drauds Eiropas Savienībai pēdējos grūtajos desmit gados.

Pašlaik tomēr atgriežas dalījums vienotās Eiropas ietvaros. Šoreiz tas ir morāla rakstura dalījums. Tas attiecas uz mūsu spēju parādīt līdzjūtību un praktisku palīdzību izmisušiem bēgļiem. Tiesa, mēs neesam atbildīgi par destabilizāciju un sagrāvi tajās valstīs, no kurām pašlaik plūst bēgļi. Mēs nebijām tie, kas tās pārvērta valstīs, kur valda nemitīgas bailes un nāves briesmas, bet cilvēka dzīve ir „vientuļa, nabadzīga, dzīvnieciska un īsa”. Mums atšķirībā no tām valstīm, kam aiz muguras ir imperiāla un koloniāla pagātne, nav pieredzes ikdienas saskarsmē ar cilvēkiem, kas cēlušies no tālām zemēm un ļoti atšķirīgām kultūrām.

Tomēr izrādīt līdzjūtību un vēlmi palīdzēt ir mūsu cilvēciskais pienākums. Tas ir arī mūsu kā eiropiešu pienākums. Vienotā Eiropa ir celta un solidaritātes pamatiem. Mēs nevaram šodien atteikties no līdzatbildības par Eiropas Savienību un novērsties no cilvēku nelaimes un no situācijas valstīs, kuras strauji pieaugošā imigrācija skar visvairāk.

Atsacīdamies palīdzēt, mēs nostājamies pret Eiropas solidaritāti. Līdz ar to mēs atsakāmies arī no citu tautu solidaritātes ar mums pašiem. Tas nozīmē graut pamatus, uz kuriem mēs jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu būvējam savu drošību, izaugsmes iespējas, cerību izrauties no vēsturiskā karu lāsta, svešu varu jūgiem un nabadzības.

Mūsu cilvēcības vārdā, mūsu principu un vērtību vārdā mēs aicinām mūsu valstu valdības un iedzīvotājus praktiski solidarizēties ar bēgļiem. Tā, lai arī pie mums viņi varētu atrast mierīgu patvērumu, saglabājot pilnīgu brīvību pašu nākotnes izvēlē."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vomit.
Šo vērts lasīt tikai kā imperiāli kolektīvās zemapziņas zvērestu - hipnotisko indukciju. Domājot, ka tie ir argumenti, emocionālajā jūsmā var arī noticēt :]
Vienīgā kaut cik reālistiskā vārdu kombinācija šajā tumsas balsī: "mēs aicinām mūsu valstu valdības". The subtle art of double-speak. Pilsoņi domā, ka tas nozīmē viņu valstis. Autoru kolektīvs zina, ka tās ir - viņu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Partija tiecas pēc varas nevis savā, bet tikai vairuma labā.
Tā tiecas pēc varas tāpēc, ka cilvēki galvenokārt ir vārgi, gļēvi radījumi, kas nespēj paciest brīvību, neuzdrīkstas skatīties patiesībai acīs, tāpēc citiem, par tiem stiprākiem, tie vienmēr jāvalda un sistemātiski jāmaldina. Cilvēcei jāizvēlas vai nu brīvība, vai laime, un cilvēces lielākajai tiesai laime noderīgāka nekā brīvība. Partija ir mūžīga vārgo aizstāve, pašaizliedzīga sekta, kas dara ļaunu, lai reiz nāktu labs, ziedo savu laimi citu labā." (Dž. Orvels)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aptuveni kā sist dzīvnieku, līdz viņš jūtas tev pakļauts, un tad izlikties, ka dari viņam labu, viņu izmantojot.
Psihopātijas kulta laiks - vērtību bads. Might makes right. Ļoti skumjš laiks. Pat ne ideoloģiski - vnk cilvēku psihes stāvokļa un bezjēdzības/nolemtības/nežēlības nozīmē. Nepareizie cilvēki pareizajā laikā izmanto pareizos līdzekļus nepareizam mērķim. Bet neko darīt - tikai katra paša spēkos to pamazām vērst uz labu. Un ne jau caur Partiju, protams.

(Reply to this) (Parent)

cultivating Stockholm syndrome and low self-esteem

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ko vienā vārdā sauc par "varu" jeb institucionalizēti - par "valsti"

(Reply to this) (Parent)