Nu, jā, cita mentalitāte. Manā draugu un paziņu lokā pasmiešanās par kaut kādām šāda līmeņa nepatikšanām nozīme tikai - "ai, tas taču nav nekas traks vai nopietns", kas ir zināmā mērā uzmundrinājums. Līdzjūtība būtu par iesēšanos uz gadu vai vairāk.

Konkrētajā situācijā "ļoti žēl" būtu idiotisms, jo ļoti žēl vienkārši nav, nav patīkami, ka tā sanāca un tas ir saprotams, bet tas galīgi nav nekas nopietns. Es saprotu, ka ir kultūras, kurās, ja kādam gadās nomest zemē krūzi un saplēst, pārējie sastājas apkārt, skumjās balsīs saka "mums ļoti žēl" un varbūt pat apkampj mierinot, es pats šādu draugu reakciju attiecībā pret sevi nesaprastu, padomātu, ka viņi ir sajukuši prātā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par mani - pofig
es vairaak par attieksmi uz vinja maati, kuraa (maupraat) bija spiesta draugu sabiedriibaa uzvesties, ka jaa: tas ir viens liels joks.
Par citu mentalitaati, varu vieniigi salidzinaat ar manu britu draugu, ar kuriem es biju nesen. Nekaadas 'mums ljoti zheel' nebija, tomeer nebija arii pasmieshanas - driizaak parsteigums par soda baargumu.

(Reply to this) (Parent)