ziniet kāds bija mans pirmais rīts šogad - es pamodos 30 km attālumā no Ērgļiem, kaut kur pie Sausnājiem - Sidrabiņos, divstāvīgās lauku mājas  otrajā stāvā, divos džemperos un guļammaisā uz grīdas, blakus Anetei. Un es pamodos tāpēc, ka mūsu istabā saules zaķi jau bija uzrīkojuši lāzeršovu.

 tāda  nodrupusi estētika un  mīļš mājīgums, saburzītas drēbes un mati, bet smaids pa visu seju. Patiešām tas bija ļoti laimīgs rīts! Vārdsakot es pamodos, uzvilku tādas vecas čības un iznesos laukā - un tur nekā nebija! - nekā lieka, nekas tāds, kas varētu nomākt to mazo laimes sajūtu, ārā bija tikai baltā krāsa un daudz daudz gaisa.  tā es tur novazājos ar visām čībām pa sniegu kā tāda muļķīte  izvilku no kabatas telefonu un skaļi klausījos teardrop by massive attack - sajutos kā video klipā. stulbi un smieklīgi, bet laimīgi

vēl es sapratu, ka staigāt pa svaigi nosnigušu sniegu  ir  īsta privilēģija.

laukos būt ir LABI