Below are the most recent 13 friends' journal entries.

Monday, July 20th, 2026
eos	3:49p	Augsti funkcionējoši psihopāti (-es) Video nosaukums “Plēsoņas varas struktūrās, kā tie slēpjas mūsu acu priekšā” https://www.youtube.com/watch?v=fwYVzICB5rE&t Šis video, kā varētu teikt, ir obligātā literatūra, lai saprastu, kā strādā super plēsoņu prāts. Tajā dāma prezentē savu monogrāfiju šajā jautājumā. Viņa 5 gadu laikā veikusi grandiozu pētījumu par plēsoņām (viņa lieto tieši šo vārdu), to izturēšanās veidu. Viņa ir savākusi upuru liecības, plēsoņu darba kolēģu liecības un citus datus. Gan Eiropā, gan Amerikā psihiatrijā ir tāda situācija, ka psihiatrijas rokasgrāmatās DSM un ICD ir apraksti par psihopātiem, kas ir vāji funkcionējoši. Tas nozīmē, ka viņiem nav impulsu kontroles, viņi nav spējīgi izkalkulēt, kura darbība novedīs viņus pie cietumsoda. Viņiem, tāpat kā augsti funkcionējošajiem plēsoņām, nav empātijas, nav tieksmes uz laimi, tieksmes meklēt draugus un domubiedrus. Šī grupa nonāk cietumos un saņem psihopātijas vai antisociālās personības traucējumu diagnozi. Taču aprakstu par augsti funkcionējošajiem plēsoņām psihiatrijas rokasgrāmatās nav. Pat ja kādu no šīs grupas pieķer manipulācijās, melos, šantāžā, iebiedēšanā, smadzeņu skalošanā, tad viņiem uzliek diagnozi, kas nav saistīta ar psihopātiju. Piemēram, robežstāvokļa personības traucējumi. Monogrāfijas autore pati ir ārste, tāpēc ir saskārusies ar to, ka pašu psihiatrijas vadītāju vidē daudzās valstīs ir plēsoņas, kas ir ieinteresētas, lai nebūtu tik viegli atpazīt viņu rīcību. Pamata dzinuļi plēsoņām ir kontrole, sadisms, atriebība. Ir arī grupa, kura ir alkatīga, jo apzinās, ka liela nauda bieži vien dod lielu kontroli. Viņiem ir cita smadzeņu struktūra, un viņi nejūt bailes. Viņu mazie prieciņi var būt kādu parasto, mazo cilvēku novest līdz pašnāvībai vai sajukšanai prātā. Tā kā viņiem nav baiļu, tad viņiem arī nav kauna. Tāpēc viņi var veikt pilnīgi nenormālas darbības (no parastā cilvēka viedokļa), lai tikai iegūtu informāciju par savu upuri no tā sievas/vīra, radiniekiem vai darba biedriem. Viņu taktika ir spēja šarmēt, pārliecināt, iedvest, melot pārliecinoši. Tad, kad otrs ir piekritis kaut kam praktiskam – kopējam bērnam, laulībai, biznesam vai kam citam, tikai tad plēsoņa parāda savu īsto seju. Spēja apburt un aplidot, solīt pilis un kādu laiku tās arī sagādāt, plēsoņām ir dabiska, un viņi šādu fasādi var uzturēt pat daudzus mēnešus, kamēr panāk, ka otrs notic šai “vilks aitas ādā” darbībai. Plēsoņas izvēlas upurus, kuri ir izolēti vai garā vāji. Tos, kas tikko iebraukuši valstī, un ir bez ģimenes. Tos, kas ir finansiālās grūtībās. Tos, kam ir zems pašvērtējums. Tomēr ir arī Plēsoņu grupa, kura gūst īpašu prieku salauzt it kā relatīvi stabilus cilvēkus. Plēsoņām patīk strādāt darba vietās, kur ir iespēja iegūt lielu kontroli un autoritāti. Bizness, medicīna, reliģija, izglītība. Grāmatas autore uzskata, ka Epšteina failu publiskošana ir klajš elites jautājums tautai, vai tauta spēj iemācīties atpazīt plēsoņas, vai spēj nodrošināt izglītību saviem bērniem, kas tos pasargātu, vai spēj izdarīt jebko. Tāpēc autores pašas misija ir izglītot parastos cilvēkus, kas vēl nav cietuši no augsti funkcionējošiem plēsoņām, lai tie spētu atpazīt šādu plēsoņu rīcības un domāšanas veidu attiecībā uz saviem mīļajiem un tuvajiem. Tā kā plēsoņu domu gājiens ir pilnīgi necilvēcisks no parastā cilvēka skatpunkta, tad daudzi netic, ka plēsoņas un super plēsoņas ir nevis tikai miljardieru vidē, bet arī tepat, viņu valstī - slimnīcās, ministrijās, partijās, skolās, ģimenes ārstu praksēs. Gan ASV, gan Eiropā, parastie cilvēki nav informēti, ka sadisms, bieži vien, nenozīmē seksuālu perversiju, bet gan psiholoģisku manipulāciju, kuras rezultātā sadists gūst baudu par to, ka var izlemt/ietekmēt citu cilvēku likteņus. Tajā pat laikā Eiropā ir novērota tendence, ka izvarotājiem piešķir aizvien maigākus cietumsodus, un recidīvisti tiek apcietināti atkal un atkal, jo tas izlaiž ārā, kamēr tie kādu nenogalina. Plēsoņas paļaujas, ka izvarošanu nav viegli pierādīt. Nesen Latvijā bija kuriozs, kur vīrietis apgalvoja, ka desmitgadīga meitene ir pati devusi piekrišanu. Autore ir pamanījusi, ka Parīzes olimpisko spēļu laikā kāda kompānija rādīja pa TV reklāmu, kur salīdzināja plēsoņas (no savvaļas) ar sportistiem. Citiem vārdiem sakot, šī kompānija glorificēja cilvēkus, kam nav empātijas, kas cīnās līdz uzvarai, pārspēj citus visiem līdzekļiem. Viņa saka, ka pēdējo 2 gadu laikā plēsoņu atklātība sabiedriskajos mēdijos ir biedējoša. Ja kādreiz tika uzturēta fasāde, tad tagad plēsoņas ir aizvien nekaunīgākas. Viņa arī piemin politiķu vēlmi dažās Eiropas valstīs legalizēt seksu ar pusaudžiem, samazinot vecumu, no kura mazgadīgais var dot piekrišanu aktam. Šeit jāmin, ka, tā kā plēsoņām nav empātijas, morāles, tad viņu seksuālā orientācija nav ieliekama kādā rāmī – patīk savs vai pretējais dzimums. Viņiem seksualitāte saistās ar dominēšanu, un viņiem, bieži vien, ir vienalga, pār ko dominēt, ka tikai šī dominēšana sagādā baudu. Šajā video arī tiek pieminētas grāmatas par Lielbritānijas okulto vēsturi, un to, ka Alisters Kroulijs vēlējās, lai “piekrišanas vecums” tiktu samazināts līdz 4 gadiem. “Interesantā” kārtā, Lielbritānijas likumdošana virzās tajā virzienā jau vismaz simts gadus. Autore arī min, ka plēsoņas izvairās no atbildības, pametot valsti. Piemēram, viņa min kādu psiholoģi, kura novedusi vairākus pacientus līdz pašnāvībai. 22 liecinieki (cietušo radinieki) iesūdzēja viņu tiesā. Rezultāts – viņa pārvācās no Eiropas uz ASV un turpina “ārsta” praksi tur. Viņa uzskata, plēsoņām nav neiroplasticitātes un viņu smadzenes nemainās pat pēc gadiem ilgas psihoterapijas. Viņa arī saka, ka paši plēsoņas izjūt pārākumu, jo apzinās, ka viņiem nav baiļu sajūtas, kamēr parastajam cilvēkam tā ir. *** Papildinājumi pēc atkārtotas video noskatīšanās: Autore saka, ka sadisms universitātēs dažreiz tiek definēts pavisam citādāk, nekā reālajā dzīvē. Zinātniskajā literatūrā sadismu apraksta kā prieku par vardarbību pret otru, taču reālajā dzīvē vardarbība bieži vien ir psiholoģiska rakstura, nevis burtiska kāju vai roku noraušana. Tāpēc, pārbaudot cilvēku vardarbības pakāpi pret insektiem laboratorijā, nevar noteikt, vai viņi ir sadisti, vai nav. Par sarkanajiem karogiem, kā atpazīt psihopātus – 1. Žesti un mīmika nesaskan ar to, ko viņi saka. Psihopāti apzinās, ka viņiem nav empātijas un, ka tas ir nenormāli. Tāpēc viņi piekopj mīmikriju, tas ir, kopē citus cilvēkus, lai iemācītos adekvāti reaģēt. Tomēr viņu “līdzjūtība” ir uzspēlēta, falša, kaut ko 100% nokopēt nav iespējams. 2. Viņu dusmas, kad viņiem atņem iespēj kontrolēt vai veikt sadistiskas darbības, ir kā zvēram, kuram no mutes izrauts gaļas gabals. Tādos brīžos viņu sejas izteiksme ir burtiski izķēmota ar dusmām. 3. Viņi tēlo raudāšanu brīžos, kad uzskata, ka tas ir pareizi. Viņi lieto mutautiņus, lai nosusinātu asaras, kuru nemaz nav. To psiholoģijā sauc par performatīvo raudāšanu, kad asaras izmanto manipulācijai, iežēlināšanai, lai izrādītu līdzjušanu, kaut tās nemaz nav. 4. Daļai no viņiem sejā, pat tad, kad tā ir neitrāla, ir smīns, kurš ir tikai ar vienu, kreiso, mutes kaktiņu. Šāds smīns ir raksturīgs cilvēkiem, kam ir atšķirīga priekšējā smadzeņu daiva un amigdala, salīdzinot ar parasto cilvēku. Šis nav 100% drošs kritērijs, taču tam ir vērts pievērst uzmanību. Šo sauc par sejas asimetriju. (6 Comments |Comment on this)
Thursday, July 16th, 2026
eos	8:43p	Gandarījums Nākamgad ap šo laiku es būšu, visticamāk, pabeidzis bakalauru, iestājies maģistrantūrā(jo uzņemšana LU maģistros ir no 20. jūnija līdz 9.jūlijam), tāpat būšu atvaļinājumā, tāpat gaidīšu iespēju augustā padzīvot laukos. Taču, kur ir prieks? Kur ir prieks par nokārtoto bakalauru, diplomu? Es taču varētu paņemt un nopirkt biļetes uz savu mīļāko grupu koncertiem, aizbraukt uz Fēru salām vai vismaz Norvēģiju, aizbraukt uz Īriju, kur plānojām ar māsu doties un atzīmēt, kad man būs diploms (es iesāku bakalauru studēt 2009.gadā)? Man, turklāt, sola viens tēvs par viņa meitas sekmīgu aizvadīšanu uz RSU bonusu naudas prēmijas izskatā. *** Manai māsai bija tieksme uz pašnāvību un depresijām, pat ja viņa reāli neslimoja ar depresiju, tā kā es. Viņa teica pēc 9.klases, ka jūtas, it kā pēc katra gada būtu nopelnījusi medaļu par to, ka nav pārgriezusi sev vēnas. Ka viņa to nedara tikai savas mātes dēļ, jo tad tik daudz darba būtu zudumā. Taču tad izrādījās, ka viņa 19 gadu vecumā bija atradusi citu pašnāvības veidu. *** Mēs ar māsu klausījāmies diezgan atšķirīgu smago metālu, taču tas bija laiks (2010. - 2013. gads.), kad kaut kā viņa izslīdēja no mana redzesloka. Es nejutos pārāk atbildīgs/vainīgs, ka viņa tā izdarīja, taču tik un tā, varēja taču atrast kaut vienu 1 iemeslu dzīvot?! *** Es domāju, ka tāpēc es saprotu cilvēkus, kuri ne par ko nepriecājas. Viņi nav atraduši tādu dzīves jēgu, kas ir iekšpusē. Ne jau darbs, nauda/vara, ģimene, attiecības cilvēku var noturēt šai saulē. Māsai bija viss relatīvi normālai dzīvošanai Latvijā. Viņa piedzima 1993.gadā un varēja mācīties normālā skolā. Viņai nebija transseksuālisma, autisma, aseksualitātes, viņu klasē neapcēla. Viņai bija viena ļoti tuva draudzene. Viņai ļoti patika daba un staigāt apkārt pa mežiem, kur nav cilvēku. Un tomēr viņai šī sistēma, ka šajā realitātē, PLANĒTĀ ZEME, Piena ceļā, ir visu laiku jāizvēlas, un izvēlēm ir sekas, viņu nogurdināja. Kaut kas dziļi iekšā viņā pretojās tam, ka par visu cilvēks ir it kā atbildīgs, taču neviens nav līdz galam izstāstījis, kā darbojas liktenis. Kā darbojas dzīve. Tu ej, dari, kaut ko izvēlies, taču kā piedzimsti lielā mērā akls, tā nomirsti. Viņa tā uzskatīja. Viņa domāja, ka pati piedzimšana bija ļoti briesmīga. Ka viņai kāds ir licis piedzimt. Šajā vietā, kur nav skaidru spēles noteikumu. Šajā vietā, kur ir tik daudz ciešanu un netaisnības. Viņa sacēlās pret pašu faktu, jo viņa uzskatīja, ka nav piedzimusi labprātīgi. Kad es vēlāk izlasīju par Samsāras ratu, un to, ka cilvēks ir spiests iemiesoties ļoti daudz reižu, kaut pats negrib, es sāku viņu labāk saprast. Taču viņa ticēja tikai tam, ka pastāv dzīve ārpus miesiskā ķermeņa. Ne kristietība, ne budisms, nekāda reliģija viņai nepatika, jo nedeva atbildi uz to, kas ir tas LIELAIS ĻAUNAIS, kas licis viņai piedzimt. Viņa, šķiet, uz šo lielo ļauno visu dzīvi bija dziļi apvainojusies. (4 Comments |Comment on this)
pajautaa [ malafemmina ]	4:39a	Šekspīra "Makbets" latviski Vai kādam nav latviski tulkots "Makbets"? Man ļoti noderētu rindiņas no 5. cēliena 5. ainas - a tale told by an idiot, full of sound and fury, signifying nothing. (7 Comments |Comment on this)
Wednesday, July 15th, 2026
eos	12:34p	“Vēlamais un esošais / Saudade” (Īss stāsts par poniju) Tātad viņi satikās saulainā rītā. Viņai kājās bija sandales un bēša kleita ar rudzupuķēm. Viņam bija šorti un plats, balts krekls. Viņiem abiem pāri četrdesmit, un viņi centās saprast, vai ir vērts. Zini, gribas komfortu. Pēc garas darba nedēļas Tu esi sadūšojies aiziet satikties ar jaunu cilvēku, sēdi picērijā kā pats pirmais apmeklētājs svētdienas rītā, malko ledus tēju, jo ārā ir jau +25, taču gribas to komforta sajūtu, ko nevar par naudu nopirkt. Tev pretī sēž cilvēks, kurš ir visnotaļ labvēlīgs, arī grib ar Tevi iepazīties, taču jūs abi nezināt, vai būs pa ceļam. Varbūt tajās kamanās būs divas vietas, varbūt nāksies pa dzīves lielceļu vēl desmit gadus airēt vienam pašam. Pa straumi, pret straumi, tomēr pašam. Tad tas sākas. Kā pie draudzīga psihoanalītiķa, Tu sāc: “Kāda bija Jūsu bērnība, cienītā?” Vai Jūsu vecāki Jums nodrošināja drošu piesaisti? Vai jūsu pieķeršanās stils ir drošs? Vai vecāki, kad lielais dzīvokļa suns saplēsa Jūsu mīļāko lelli, ar Jums kopā raudāja, samīļoja Jūs, un Jūs visi kopā - mamma, tētis, Jūs, un pie bērnu rotaļlietu veikala ieejas piesietais suns, devāties pirkt jaunu lelli? Vai kas tāds bija Jūsu bērnībā, kad sajutāt, ka visi Jūs mīl un par Jums rūpējas? Ak, tā, suņa Jums nebija. Nebija arī tēva. Augāt septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā ar mazo radioaparātu, kurā vakaros stāstīja pasakas bērniem. Tātad mīļums Jums asociējas ar Veras Singajevskas bērnu lugām. Tad, droši vien, balss Jums vīrietī ir ļoti svarīga. Tāda laba, Gundara Āboliņa tipa balss, kas rada drošības un omulības sajūtu, pareizi? Man jau šķiet, ka ir labi vērtēt vīrieti pēc balss. Izskats mainās, pensijas apmērs mainās, taču balss ir relatīvi paliekoša. Ko Jūs klausījāties tad? Vai Menuets patika? Kādām dziesmām atceraties vārdus un dziedat līdzi, braucot auto? Saprotu, ar auto nebraucat, taupāt dabu un naudu. Ko Jūs labu atceraties no savas bērnības? Vai arī viss izdzēsts no atmiņas, jo nekā laba nebija? Esat dzīvotāja, nevis melanholiķe? Man jau šķiet, ka mēs esam kā mīkla, kura vienmēr ir procesā. Kas ieliets zem miltiem, kāda eļļa pamatā, tomēr daudz nosaka. Ko darīja Jūsu vectētiņš? Kas bija pēc profesijas? Ļoti interesanti, gleznoja baznīcām. Tad jau Jūs dzimtā bijāt dievbijīgi cilvēki? Jūs vienīgā negājāt uz svētdienas skolu, jo ar riteni braucāt svētdienu rītos uz pilsētas otru galu, kur bija ūdenskritums, un tur ar krāsām/zīmuļiem attēlojāt ūdens šļakstus visus pamatskolas gadus? Un Jums neapnika gleznot vienu un to pašu? Pareizi, tur jau arī ir zivis. Tūristi. Dažreiz var zīmēt arī tiltu, sarkanos dakstiņu jumtus. Jā, es piekrītu. Tur ir daudz, ko attēlot. Es par to nebiju aizdomājies. Ir klusā daba un skaļā daba. Pie ūdenskrituma varētu būt patīkams troksnis visu laiku. Es atvainojos, es domāju, fona skaņa. Kādas grāmatas Jūs pusaudža gados visvairāk ietekmēja? Es redzu, ka Jūsu māsai ir brūnas acis bildēs, tad jau viņa ir tehniska sieviete, taču Jums ir zaļas acis, Jūs esat vairāk jūtu cilvēks? Vai tango protat dejot? Mjā, var arī nedejot. Nav jau visām sievietēm jāprot dejot, es saprotu. Nē, man balles nav hobijs. Es tikai uzskatu, ka dejošana, tas ir, dažādu deju tehniku mācīšanās pārim var būt ļoti terapeitiska attiecībās. Ja ir grūtības, aiziet, iemācās jaunus dejas soļus, sadejojas, grūtības it kā pašas no sevis atrisinās, jo ir jauna dzirkstele attiecībās. Tātad Jūs strādājat galerijā par mākslas kuratori. Tad jau droši vien pabeidzāt Kultūras akadēmiju? Uzminēju. Jā, tur jau ir tas Kultūras menedžments, kā latviski nepareizi saka. Ko mēs darīsim? Es esmu pabeidzis izglītības vadību, taču vēl neesmu skolas direktors. Jūs – pabeidzāt kultūras vadību, taču vēl neesat kādas galerijas/mākslas centra direktore. Taču mums abiem piecdesmit gadi pie durvīm jau klauvē. Bērnu arī mums vēl nav. Ko Jūs sakāt par savu dzīvi, vai dzīvotu citādāk, ja varētu? Ko mainītu? Vai arī “regrette rien” un tik uz priekšu? Dzīve jau nebūtu dzīve, ja mēs visu zinātu uz priekšu, tā jau ir. Piekrītu. Man tikai dažreiz šķiet, ka būtu labāk, ja es sava sargeņģeļa balsi dzīves izšķirošajos brīžos dzirdētu labāk. Labi, parunāsim par nākotni. Mēs abi dzīvojam mazos, īrētos dzīvoklīšos Rīgas piepilsētas rajonos. Kādi ir Jūsu plāni pirms pensijas, ko gribas sasniegt? Jums ir bijušas vairākas izstādes, taču gleznas pārāk labi nepērk. Es esmu nostrādājis divdesmit gadu skolās, taču mani “nevelk” uz lielajām Latvijas ģimnāzijām. Kā izskatās Jūsu ideālā baznīca? Man ļoti patika Krāslavā viena. Tāda maza koka baznīciņa, kurā visi varēja iet visur. Tā oficiāli nevarēja, taču praktiski priesteris teica, ka Dievam visi ir vienādi mīļi – gan tie, kam ir grāds teoloģijā, gan tie, kam nav. Jums taču ir par šo, ko teikt? Vai Jums, tāpat kā vectēvam, ir bijuši piedāvājumi gleznot baznīcām? Jūs mani pārsteidzat. Šādi pateikt, ka cilvēkus sadalot ganos un ganāmajos, valdniekos un valdāmajos, cilvēkus baznīca šķeļot jau divtūkstoš gadu, tāpēc Jūs negleznojat. Vai tad mākslai ir tik tiešs sakars ar to, kā tiek organizēts katolicisms Latvijā? Kāpēc nevar no tā norobežoties un gleznot skaistas Marijas? No otras puses, tas ir labi. Jums ir savs mugurkauls. Jums ir viedoklis par politiku. Tas atstāj, vismaz manās acīs, jaudīgas sievietes viedokli, kas neklusē, kad tiešām tieši prasa. Man patīk cilvēki, kas iet pret vēju. Vīrieši, kas spēj izskaidrot savas jūtas. Sievietes, kas iedziļinās lietās, nevis pasaka: “tā nav mana joma, es neko par to nezinu, negribu par to runāt”. Cilvēka dvēsele ir lielāka par viņa dzimumu, vecumu un sociālo lomu. Tomēr, ko Jūs šobrīd gleznojat? Zirgus. Jā, tie ir brīvības simbols. Kas vēl? Arī daba, nepieradinātība, arī neiegrožotība. Man vienmēr šādos brīžos gribas tad jautāt: “Kāpēc tad vispār vajadzīgas attiecības? Tās paģēr rēķināties ar otru cilvēku. Pielāgoties. Prasa laiku, uzmanību. Būt ar sevi ir vieglāk. Kāpēc Jums šķiet, ka ir laiks attiecību veidošanai?” Es piekrītu, ka iepazīt sevi un pasauli caur attiecībām ar otru cilvēku ir vērtīgi. Spoguļi cilvēkus baida, taču cilvēki tomēr tajos skatās katru dienu. Man arī patīk skatīties katru gadu pirmklasnieku acīs skolas pirmajā septembrī. Tā ir Latvijas jaunā paaudze. Vai tajās acīs ir sapņi, dzīvība, vai mazais cilvēkbērns aizvien grib lidot kosmosā, pat ja Gagarinu pa TV vairs nerāda? Vai arī acis ir aizmiglotas ar videospēlēm, alkām pēc nākamās ledenes, izpriecu parka? Iedomājieties, kādreiz meitenes pirmajā klasē gribēja poniju, to barot, audzināt, vākt tā mēslus, dzirdīt, glaudīt, taču tagad grib, lai pie viņu bildes zilā, vienveidīgā kleitā feisbukā simts paziņu saspiež laikus, un viņām pašām bildes dēļ tikai jāpapozē desmit sekunžu. To sauc par ātro kultūru. Ko ponijs par to visu domā? Man šķiet, ka mēs esam atraduši kopīgu valodu, jā. Tas ponijs, kuru vairs neviena latviešu septiņgadniece negrib, kurš zirgaudzētavā gremo vislētāko barību, kuru pieaugušie izīrē bērnu ballītēm, jā, TIEŠI TAS PONIJS, skatās uz mums Jēzus acīm ar visu piedodošu sirdi un mugurā VISUS NES, ko viņam uzsēdina. Tāpēc Jūs gleznojat ponijus. Man tāpēc patīk Jūsu domu gājiens. (Comment on this)
Monday, July 13th, 2026
eos	2:07p	Labākais video par tēmu "kas ir mīlestība?" https://www.youtube.com/watch?v=KlSsI2CKYaQ&t=15s Mīlestības daļas: Eross/Kaislība (dopamīns (atkarība)) — "Es tevi papildinu, un tu papildini mani" — "Vai es kāroju šo cilvēku?" Draudzīgums/Rotaļīgums — bakstīšana, kutināšana Emocionālā saikne (oksitocīns) — "Mēs esam kopā" ​​— "Vai es jūtu saikni ar šo cilvēku?" Komforts/Miers (serotonīns) — "Vai šis cilvēks paceļ manu garastāvokli un mazina manu trauksmi?" Upurēšanās — "Vai es darītu jebko šī cilvēka labā?" — "Vai esmu gatavs saņemt lodi šī cilvēka dēļ?" Veselīgas attiecības parasti sākas ar kaisli un pakāpeniski atklāj pārējās tās sastāvdaļas. (Comment on this)
Sunday, July 12th, 2026
inese_tk	11:52p	jūlijs man ļoti patika "Somebody Somewhere". bet beidzās. tagad atkal jāmeklē ko skatīties. ko lai skatās? (Comment on this)
eos	10:30a	Lietas saukt īstajos vārdos esot politiski toksiski "Šai plaisai ir strukturāls iemesls. Izglītības izdevniecību nozare ir institucionāli ierobežota — tā ir tāda pati dinamika, kādu redzam medicīnā un plašsaziņas līdzekļos. Atzīšana, ka iPad došana piecus gadus veciem bērniem izraisīja izmērāmu kognitīvo kaitējumu, nav karjeru veicinošs solis, ja izglītības tehnoloģiju nozare ir vairāku miljardu dolāru vērta mašīna un skolu rajoni ir samazinājuši izmaksas individuālo ierīču programmās. Pētījumi pastāv. Klases realitāte pastāv. Katrs vidusskolas matemātikas skolotājs ar vairāk nekā piecu gadu pieredzi var pateikt, ka kaut kas ir mainījies. Taču grāmata, kas tieši nosauc cēloni — ekrāni pārveidoja šo bērnu smadzenes, un tagad viņi nespēj veikt ilgstošu abstraktu domāšanu —, ir politiski toksiska. Tā vietā jūs saņemat eifēmismus: "digitālie iedzimtie mācās citādi", "mums ir jāpielāgo pedagoģija", "21. gadsimta prasmes". Marka Prenska grāmata "Teaching Digital Natives" (2010) ir šī žanra spilgts piemērs — tā attēlo ekrāna izraisītās kognitīvās izmaiņas kā kaut ko pielāgojamu, nevis risināmu. *** Grāmata, kuru meklējat, ir tirgus niša, kas gaida, lai to aizpildītu kāds, kurš būtu gatavs skaļi pateikt klusāko daļu: agrīna un pastāvīga saskarsme ar ekrāniem ir kaitējusi veselas paaudzes metakognitīvajai attīstībai, un tieši vidusskolas matemātikā šo kaitējumu vairs nav iespējams ignorēt. Pētījumi ir. Pierādījumi klasē ir. Trūkst sintēzes, kas savieno cēloņsakarības starp ekrāniem → metakognitīvo deficītu → matemātikas grūtības → pedagoģisko reakciju, un tas viss ir vērsts uz 7.–12. klasi. Tā būtu lieliska grāmata." (4 Comments |Comment on this)
Saturday, July 11th, 2026
inese_tk	11:56p	jūlijs mazpilsētas badtrips - ir sestdienas vakars, tu esi viena pati mājās, tu ieliec thermacell jaunu plāksnīti, apēd drusku sēnītes un gribi pagulēt šūpuļtīklā un paskatīties kokos, debesīs un svīrēs un atslābināties. un tad viens kaimiņš tieši pie robežas ierubī zāles pļāvēju, bet kaimiņam pāri ceļam ir sākumā šlāgeru, pēc tam tuctuctuc ballīte. (1 Comment |Comment on this)
Friday, July 10th, 2026
inese_tk	11:13a	jūlijs aizvakar atbraucu mājās pa Raunas ceļu un ierakstīju par to ierakstu šeit. un kas notika apm 24h vēlāk? es atkal braucu mājās pa Raunas ceļu un brīžiem biju lielā neizpratnē par savām izdarītajām izvēlēm. bet nu Volvo jau tāpat ir iztecējuši 2 amīši un salūzusi atspere un bukses pagalam - ko nu vairs. pa ceļam redzēju ļoti daudz zaķus. ir kaut kāds zaķu laiks? citās ziņās - vasarās pa LR1 skan tikai tas jocīgais Anša Pavasara raidījums par visādiem nezināmiem, bet vienlaikus ļoti slaveniem mūziķiem. lai kurā diennnakts laikā neieslēgtu radio - tur ir Ansis Pavasaris. vēl viena ultimate vasaras sajūta :D vēl citās ziņās - kaut kad pēdējās dienās - laikā no 8. jūlija 16.00 līdz šim rītam - ir (daļēji) nolūzusi plūme un iegāzusies manās dobēs. dzīvesbiedrs nesen ar pārcilvēcīgiem spēkiem likvidēja tai blakus esošu vecu, bet joprojām dzīvu un ar plūmi savienotu celmu. plūme laikam apvainojās, ka tika noslepkavota viņas vecmāmiņa. un citās, citās ziņās - Rikardo ir kaut kādas jocīgas un aizdomīgas attiecības ar žagatu. žagata regulāri nāk pie Rikša un ļoti tuvu žvadzina viņam sejā. dzīvesbiedrs reiz krūmājā uzgāja, ka Riksis un žagata sēž viens otram pretī un žagata kko bļaustās. ieraugot, ka tuvojas mans dzīvesbiedrs, abi izskatījušies pieķerti un uzreiz devušies katrs savā virzienā. (3 Comments |Comment on this)
Thursday, July 9th, 2026
eos	9:36p	Kāds sakars matemātikai ar dvēseles mūžību? Šodien piefiksēju, ka vairs nelasu ziņas par šahu. Pēdējoreiz par šaha treneri strādāju no 10.jūnija līdz 16.jūlijam Latvijas autisma apvienībā 2025.gadā, vadot šaha noteikumu apmācības darbnīcas. Tā vietā lasu daudz old.reddit.com/r/math, skatos intervijas par AI un matemātiku kā šī https://www.youtube.com/watch?v=TfyPshgMbug un lasu par matemātikas mācīšanu. Šodien gan noklausījos 2 stundas garu lekciju par Budismu un to, ka aiz katra pasaules gala sākas nākamā pasaule. Realitāte ir cikliska. To man mācīja arī augstskolā folklorā. Arī Latvju dainās tas ir. "This too shall pass" Tomēr kosmiskā laika ritējumā dvēselei esot iespēja augt vai izplēnēt. (Comment on this)
pajautaa [ ulvs ]	4:00p	Kādas atsauksmes par virālo animi Chainsmoker Cat? Mani interesē koncepts, bet vispirms labāk ievākt info. Tik daudz elementu vienlaikus cīnās par manu uzmanību, ka baidos iztērēt savu limitēto laiku. (1 Comment |Comment on this)
inese_tk	12:37a	jūlijs atkal un atkal apzināti izvēlēties braukt pa Raunas ceļu, manliekas, ir kaut kāds īpašs mazohisma paveids. it īpaši, ja pavisam nesen tur jau ir braukts. Raunas ceļš (jebšu Smiltene - Rauna - Cēsis) ir fundamentāli nemainīga vērtība. varbūt pat tāda kā pasaules ass, kas nepātraukti mainīgajā dzīves ņirbā ienes ārkārtīgi reti sastopamu un pamatīgu stabilitāti - tas ceļš ir drausmīgā stāvoklī jau desmitgadēm, bet dīvainā kārtā tas nepaliek sliktāks (labāks arī nē). ja gribas pavisam gardēdīgi izbaudīt Raunas ceļu, iesaku pārvietoties pa to vecāka gadagājuma sabiedriskajā autobusā. tā ir īpaša pieredze! citās ziņās Kuzucuk un Seržants Bēda un DDZ Malā bija ļoti forši. galvenais hailaits laikam bija šrilankiešu operdziedātājs. nenožēloju, ka aizbraucu, bet rīt no rīta noteikti nožēlošu, ka sen jau neguļu. (3 Comments |Comment on this)
Wednesday, July 8th, 2026
eos	5:34p	Likumīgas sakritības Grāmatu apmaiņas punktā paņēmu brošūru "Latvijas Universitāte, Fizmatu fakultāte" 1984. Tur ir apmēram 50 lpp par fakultāti, kāda tā toreiz bija. *** Lai tiktu iekšā fizmatos, 1984.gadā bija jākārto 4 eksāmeni: Matemātika rakstiski Fizika rakstiski Matemātika vai fizika mutiski Sacerējums dzimtajā valodā Ja kādā eksāmenā dabū 2 (2-5 ballu skalā), tad reflektants ir caurkritis. Ja tā notiek, tad nākamajā mācību gadā 17 gadīgajam jaunietim (jo PSRS laikā skolā bija 11.klases) OBLIGĀTI jāstrādā vismaz 6 mēneši algota darba, citādi viņš pretendēt uz studiju vietu aiznākamajā mācību gadā nevar. Tātad nestrādājošu un nestudējošu jauniešu problēma šādi tikai ierobežota. *** Mans tēvs 1977. gadā netika studijās iekšā tieši tāpēc, ka viņa sacerējums bija par vāju. Viņš gribēja studēt filozofiju. Iekšā netika, tāpēc pēc tam aizbrauca uz brālīgajām republikām celt visu ko. Man pašam pirmajā reizē, rakstot latviešu valodas CE, tekstveidē/sacerējumā bija tikai 68%. Tikai vēlāk, pēc papildus sagatavošanās kursa 4 mēnešu garumā LU pie filologa Jāņa Zālīša, uzlaboju savu sniegumu. *** Tā kā matemātiski domājošiem prātiem nevēlēšanās gari izteikties ir normāla. Tēvs gan beigās kļuva par biznesmeni/būvuzraugu, viņa lakoniskums bija drīzāk pragmatisma dēļ. (2 Comments |Comment on this)