Below are the most recent 7 friends' journal entries.

Tuesday, March 31st, 2026
inese_tk	2:01p	marts mazliet par marta otro pusi: * 2 nedēļas atpakaļ darbiņā un sajūta it kā nekāds off mēnesis nebūtu bijis. atmosfēra joprojām saspringta, darīt lietas negribas, prokrastrinēju un agonēju + gan jau arī manam departamentam drīz sāks pievērst uzmanību rentablitātes koeficientiem. bija tirdziņš un ne visai labi apmeklēts sadziedāšanās vakars ar Bangu. uz etnofestu ir nopirktas 3x mazāk cīruļu biļetes nekā pērn. bija arī Kārļa Klauberga koncis Briānielā - ar nebija daudz cilvēku, bet bija (saturiski) foršāk nekā biju gaidījusi. * pag.nedēļas vidū piemetās kaut kāds sūds - deguns ciet, galva kā spainis, pārsvarā konstanti 37. kopš svētdienas atsāku varēt paelpot. * ilgāku laiku bija bijis tā ļoti, ļoti forši un mierīgi attiecībās. netīšām par to aizpļāpājāmies, sasistām sev uz pleciem kādi mēs gudri un forši. nākamajā dienā sadirsāmies. un mēģinot atdirsties sadirsāmies vēl vairāk. droši vien tas pats princips kā kad A. Siliņš, lepns par sevi, aizbrauca uz Indiju pie sava guru un tas viņu noslānīja ar mietu. * Lodge 49 - viens no pēdējā laika foršākajiem serikiem. ļoti žēl, ka beidzās. viņš ir lēns un tur nekas neatrisinās, bet ļoti skaisti kadri, patīkami skatīties un superforšs muzons. * Neurosis jaunais albis ar Āronu!!!!! * zirgam 24 gadi. bija ļoti jauka diena stallī - ar to sajūtu, ka viss pasaulē ir apstājies un pār visu ir nolaidies kaut kāds viņupuslaicīgs plīvurs. * pirmos cīruļus dzirdēju pie Valmieras cietuma. pēc tam arī Mūrmuižā. ķīvītes ir back, stārķi ir back, zied māllēpes. jau parādās odi. tīrumi un pļavas pilnas ar zosu bariem. laikam kāds (mums liekas, ka pūce) novāca mūsu strazdu pāri, kas bija jau ievācies ikgadējā būrītī. * dārzā neesmu bijusi. bet siltumnīcā ir sadīguši redīsi. * uzsāku velo sezonu, iegremdējos Spicierī, apēdu pirmo pavasara saldējumu, braucu pa šoseju ar vaļā logiem. * 17. aprīlī laipni lūgti uz koncertu "pusmūža sievietes/tantes un metālisti". Current Music: The Seventh Seal - The Soundcarriers (Comment on this)
Thursday, March 26th, 2026
eos	10:21p	Mans draugs ir tas, kam spārni straujāki kā bezdelīgai Šodien pievarēju 630 lpp. garo grāmatu par jauniešiem. Četrās dienās apmēram 500 lpp - lasot visu laiku autobusā, ceļā no Pļavnieki -> Torņakalns -> Baloži un atpakaļ. Tas, kas tur teikts: "Cilvēkam jābūt veselam, stipram, laimīgam, tikai tad ir vērts dzīvot!" un "Septiņpadsmit gadus vecam cilvēkam ir septiņi kalni ticības un septiņas jūras mīlestības... kādi burvju vēršu gan izlok šīs jūras? Kādēļ gan dažam cilvēkam to pietrūkst? Kādēļ viņš nomirst tukšs un nabags?" un "Mana gaišā debess mala Kopš es tevi apjaust sāku, Pretī eju tev bez gala, Klāt nekad Tev nepienāku... Kad reiz tālo gaitu beigšu Nenosirmojis vai salauzts, Atvadoties paldies teikšu Manai gaišai debess malai!" - Arvīds Skalbe Grāmatas beigās, pārdzīvojusi nervu sabrukumu, ārstējusies sanatorijā, jaunā 18 gadīgā meitene atgriežas dzimtajā pilsētā, lai ar bērnības mīlestību kopā veidotu dzīvi, nevis paliktu Rīgā, mācoties "augstās zinības". Grāmatas izdošanas gads - 1958. *** Ko darīt man, ka bērnībā nevienas nemīlēju, tik grāmatas vien? Visas, kas mīlēja mani 10 - 18 gadu vecumā, pasaules vējos ārzemēs klīst, tās vairs rokā nesadzīt. Ģimenes laime - vienkāršākais ceļš, taču ir arī citi ceļi... (Comment on this)
Tuesday, March 24th, 2026
inese_tk	9:34a	marts dienas stacionārs, tātad. es jau te minēju, kā es tiku pie nosūtījuma. ja mazliet plašāk, tad - šis "piedzīvojums" + visādi citi stresa faktori, tai skaitā situācija un atmosfaira darbā (un tas, ka man nemaz negribas strādāt, to, ko es strādāju), mani ap gadumiju bija diezgan ļoti nomākuši. es vispār necik nejūtos mērķauditorija pašenei, bet man bija domas par to, ka būtu ritīgi forši saslimt vai tikt pie kkādas traumiņas (viegls smadzeņu satricinājums, piemēram), lai vismaz uz brīdi visi un viss vnk atpistos no manis. + novēroju ķermenī visādas disregulācijas pazīmes - piem, mētājamies ar dzīvesbiedru dīvānā, bindžojam vieglu, fun, komforting seriku - ir cozy un nav nekādu ārēju stresa faktoru, bet es ik pa laikam saprotu, ka esmu nenormāli savilkusies un sasprindzinājusi visādas ķermeņa daļas. to pamanot centos tās apzināt atslābināt un dziļi paelpot, bet pēc brīža atkal un atkal konstatēju, ka saspringums ir back. sāka arī parādīties problēmas ar miegu. es lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi ar miega traucējumiem, galvenokārt, nespēju aizmigt (un pēc tam pamosties), bet pēdējos gados situācija ir ievērojami uzlabojusies, tāpēc arī satraucos, jo ļoti negribējās, lai šis atkal sabojājās. nu un vnk visādi deprīgi simptomi, kā grūtības saņemties darīt jebko, arī tipa foršu, utt. kādā rītā pie kafijas lasot ziņas, izlasīju par palīdzības anketu, ziņkāres dēļ aizpildīju un gandrīz uzreiz saņēmu ziņu, ka jau nākamajā dienā varu apmeklēt psihiatru. brīdi šaubījos, bet turpināju būt ziņkārīga un šo iespēju izmantoju (pēc nedēļas, nākamā diena likās too much). protams, dabūju recepti AD, bet iepriekšminētā saspringuma dēļ interesējos vai nevar dabūt nosūtījumu, pie deju un kustību terapeita (es pie tāda esmu gribējusi iet jau iepriekš, bet finansiālu un ģeogrāfisku apsvērumu dēļ nav sanācis). izrādījās, ka atsevišķi nevar, bet dabūju nosūtījumu uz dienas stacionāru, kurā ir iekļauts šis terapijas veids. pareizāk sakot, būtu jābūt, bet nebija. parasti rinda uz dienas stacionāru Strenčos esot vairāki mēneši, bet es tiku pēc ~mēneša. godīgi sakot, efekts bija jau pirms es tur nokļuvu, jo pēkšņi kalendārā bija pārādījies datums, kuru gaidīt, jo tad es "saslimšu" un varēšu neiet uz darbu un veltīt laiku sev/pauzei. tas diezgan jūtami atlaida daļu no depra un jau likās, ka dzīvot kļuvis krietni vieglāk. nekādus medikamentus tā arī nesāku lietot. sāku 11. fevrālī. uzzināju, ka dejas un kustību terapeite iet prom no darba, jauna vietā nav atrasta un šīs nodarbības man nebūs. uz drāmas terapiju nevarēju iet, jo esmu strādājusi kopā ar terapeiti pie vienas KVFR izrādes. atlika fizioterapija, mūzikas terapija, vizuālās mākslas terapija un psihologs. fizioterapija - laikam jēdzīgākais, ko es tur dabūju un darīju. mūzikas terapija - diezko neklikšķēja ar terapeiti. mazliet saprotamāka man viņa kļuva, kad uzzināju, ka gandrīz visu mūžu nostrādājusi par mūzikas skolotāju un par terapeiti izmācījusies tikai kovidlaikā. viņa bija ļoti tendēta uz padomu došanu, tai skaitā tādu, kas pēc maniem standartiem atbilstu lekšanai Karpmana trīsstūrī. ar mūziku neko baigi nedarījām. vizuālās mākslas terapija likās interesanta, bet tur savukārt knapi paspēju kko iesākt, tad dažādu iemeslu dēļ izkrita dažas nodarbības un tad terapeite vienkārši saslima un tā arī viss beidzās. psiholoģe - brīžam likās ok, brīžam ne visai. kopumā radās iespaids, ka psihologs, atšķirībā no psihoterapeita ir visai bezjēdzīgs. piefiksēju, ka runājot ar viņu domāju par to, kā man gribētos par šo pieredzi pastāstīt un parunāt ar savu psihoterapeiti. not sure vai tas ir normāli vai nē. visas nodarbības notika individuāli, man nebija nekas grupās (kā bija šai influencerei pirms ~10 gadiem Veldres ielā Rīgā). man īstenībā laikam būtu patikusi kkāda viena nodarbība nedēļā grupā. bet drāmas terapija laikam mēdzot notikt grupās. pārsvarā notika 9-12, nebija katru dienu (man gan arī katru dienu reāli nebija ko salikt, neies jau katru dienu runāt ar psihologu). uzsākot un beidzot bija tikšanās ar dienas stacionāra vadītāju psihiatri - tā gan bija ritīgi forša un entuziastiska un, par laimi, necentās uzspiest AD lietošanu. vai realitāte atbilda manām ekspektācijām? laikam īsti nē, galvenokārt tāpēc, ka nebija tas, ko es gribēju visvairāk - kustību terapeits. bet nu bija daudz fizioterapijas, tas arī bija kūl. vai es ieteiktu šo citiem? noteikti, īpaši, ja ir pieejamas sociālās garantijas t.i. apmaksāta slimības lapa + jūs nepazīstat nevienu no terapeitiem un ir pieejama pilna programma. nu vienīgi vēl es novēroju, ka tur tie speciālisti ir pieraduši drusku pie citādākiem gadījumiem - nu tādiem, kuri visdrīzāk pievērš daudz mazāk uzmanības savai iekšējai pasaulei. nu vai nepievērš vispār. nu un vēl, varbūt izklausīsies augstprātīgi, bet brīžam tur bija tāda lauku un varbūt arī neprofesionalitātes sajūta - saistīta ar speciālistu savstarpējām sarunām, visādiem stereotipiem, padomu došanu un tā. reālie un taustāmie ieguvumi - iespēja mēnesi neiet uz darbu, netērējot atvaļinājumu un saņemot piķi. reāli atpūtos no dirnēšanas pie kompja - es gan dirnēju arī Heroes, īpaši sākumposmā, bet laikam ejot to darīju aizvien mazāk un atsāku lasīt grāmatas. man jau kādu ilgāku laikposmu bija palicis grūti to darīt. izlasīju veselu čupu. ļoti minimizēju smēķēšanu. pārstāju pirkt paciņas, tik drusku pastreļīju dzīvesbiedram tabaciņu. fizioterapija bija forši, vajadzētu tik turpināt iesākto. man bija licies, ka brīvajā laikā pievērsīšos mājsaimniecībai un revidēšu skapjus utt. - tas nenotika, ģemperi joprojām gāžas virsū, kad atver skapja durvis. bet bija tiešām foršs un silts un mierīgs un rūķīgs laiks pa māju ar dzīvesbiedru. skaista ziemiņa bija. (1 Comment |Comment on this)
Monday, March 23rd, 2026
eos	3:46p	Vai matemātikai ir sakars ar sirds darbību? "Saproti mani, kā gribi Gribi mani, kā saproti Man ļoti trīc Tavas rokas" -Klāvs Elsbergs Šāds uzraksts ir uz sienas Humanitārajā fakultātē LU. Fizmatos nav nekā. Ēkā nav ne uzrakstu, ne daudz telpaugu, nav kaut kā tāda, kas raisītu piederības sajūtu. No ekrāniem redzama informācija, kurš šomēnes LU visvairāk ziedojis. Šodien tas bija kliedzoši, jo es starpbrīžos lasīju grāmatu par skolu 1960-tajos gados "Lazdu laipa". Tai lauku skolai bija savas piederības zīmes. Birzs, koki, iekopti zaļumi. LU Humanitārajiem ir savs mauriņš, ir liels sienas gleznojums. Viņi aizvien ir Visvalža ielā. Es domāju - ceļ jau Torņakalnā šobrīd jauno ēku, kur būs filologi, juristi un citi. Jā, ceļ, taču vai sirdi rakstu mājas stūrakmenī kāds iemūrēja? Kā šī ēka atšķirsies no citām universitāšu ēkām Liepājā, Ķīpsalā, Daugavpilī, Tartū, Klaipēdā? LU ģerbonī ir ozols. Vai Torņakalnā ir iestādīts tas simboliskais ozols, kas ir ģerbonī? Kas ir latviešu zinātnieks bez nacionālās identitātes? Varbūt jāuzdod šie jautājumi rektoram. Lai padomā, ka mēs vēl neesam roboti. (11 Comments |Comment on this)
Sunday, March 22nd, 2026
eos	11:26p	Video par to, kā pareizi komplimentēt vīriešus un saņemt komplimentus https://www.youtube.com/watch?v=lJKmwM2cNro 1. Darbā - komplimentēt pienākumu izpildījuma kvalitāti (performance) 2. Ballītē - komplimentēt apģērbu, mantas, kas pieder 3. Komplimentēt stilu. "Tas krekls Tev piestāv!" Pat nezinot šo statistiku, ka sievietes saņem 75% komplimentu, bet vīrieši tikai 25% no visiem komplimentiem, es jau kopš vidusskolas komplimentēju visus puišus, kuri glīti/jauki izskatās. Ar laiku viņi sāka mani komplimentēt pretī, un tad jau mēs visi kopīgi sajutāmies mazāk vientuļi un nenovērtēti. Tas bija mūsu vidusskolas klases džeku life hack. Klasē bijām 18 puiši un 7 meitenes, tāpēc nācās vien komplimentēt vienam otru :D Tagad es esmu pasācis komplimentēt sievietes vecumā ap 60 par stilu. Dažām manās kompānijās tiešām ir laba stila izjūta, gaume. Tā kā man ir stipri zem 60, tad viņas nepārprot. Vispār komplimentus ir jāsaka bieži. Vismaz vienu nedēļā. (Comment on this)
teja	5:54p	[..] Briesmīga istaba pamostoties Cik briesmīga istaba pamostoties Tūlīt visi atnāks Tās tik ir paģiras kaut no alkohola ne vēsts Mēs te uzņemam filmu Pēc minūtes es nākšu ārā Es tagad nāku ārā (eduards aivars) (Comment on this)
Thursday, March 19th, 2026
eos	1:32p	Intervija ar izglītības eksperti, bijušo ministri Mārīti Seili LR1 https://www.youtube.com/watch?v=7OxThKS_Oh8&t "Bērniem ārpus Rīgas jābūt pēc iespējas līdzīgākām iespējām izaugsmei" Mani komentāri: Pusotru stundu garš stāsts par karjeru, dzīves gājumu. Sāka kā Preiļu matemātikas skolotāja, turpināja, rīkojot analogu Alfas nometnēm Latgalē. Arī veidoja matemātikas konkursus Latgalē. Nokļuva Rīgā, par Iespējamās misijas vadītāju, tad ministri. Pati atzīst, ka politisko spēli aizvien, 60 gadu vecumā, nav sapratusi te, Latvijā. Varbūt tāpēc viņas iniciatīvas par pedagogu algu caurspīdīgumu un skolu finansējumu palika nerealizētas. Par ministri dabūja nostrādāt tikai aptuveni 15 mēnešus. Šobrīd strādā LU ar mākslīgā intelekta ētiku saistītos jautājumos. Rodas iespaids, ka viņa, sakot, ka skolotāji ir ideālisti, runā arī par sevi. Novadā 90-tajos gados viņai ļāva valdība un pašvaldības rīkoties, organizēt. Tiklīdz viņa cerēja/gaidīja, ka valsts mērogā mainīs finansējuma kārtību izglītībā Latvijā, padarīs to godīgāku, nodrošinās to, ko pati valdība ir ierakstījusi savos dokumentos, viņa sastapās ar neizpratni: "Vai tad viņa nesaprot, ka ir normāli politikā runāt vienu, rakstīt dokumentos otru, taču darīt trešo?" Kā viņa pati min - LIZDA (Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība) ir pārstājusi cerēt, ka ministrija izpildīs pašas sev izvirzītās prasības atalgojuma ziņā. Tās ļoti daudzus gadus ir tikai formāli uz papīra. Šobrīd kā galveno iemeslu, kāpēc 75% jauno pedagogu pamet skolu un maina profesiju pirmo 5 gadu laikā, viņa min pārslodzi. Skolotāji redz, ka resursu ir par maz, atbalsta personāla ir par maz, laika ir par maz, mācību līdzekļu ir par maz, sadarbības daudzos līmeņos ir par maz. Taču pienākumu - ļoti daudz. Šādā situācijā, citējot viņu, "jābūt dumjam, lai izvēlētos strādāt par skolotāju". Jau 10 gadus Latvija starptautiskajos PISA pētījumos ir vidējā vietā starp visas pasaules valstīm, kas nozīmē, ka skolēnu, kas mācās uz 7-8, Latvijā ir par maz. Arī top universitātēs pasaulē esot daudz mazāk studentu no Latvijas, nekā no Igaunijas un Lietuvas. Seile to skaidro tā, ka Latvijas intelektuālais potenciāls netiek maksimāli izmantots. Bērni, arī talantīgie, neiegūst tik labu izglītību attāluma no Rīgas un ģimenes naudas trūkuma dēļ. *** Kopumā Seile atstāj pozitīva un optimistiska, taču naiva cilvēka iespaidu. Viņa ir daudz izdarījusi, viņu ir, par ko cienīt un lolot. (Comment on this)