Nav jau tik smuki kā gribētos
Ja paciestos 10 dienas, šis būtu pirmais ieraksts pēdējos desmit gados. Bet es tā nevaru, man vajag tagad un uzreiz, ja arī neizdosies simboliski skaisti.



Es esmu slikts cilvēks. Vai arī tikpat slikts cilvēks kā visi citi cilvēki, bet tikai to, ka esmu slikta, apzinos vairāk. Es bradāju pa dzīvi cenšoties pati savās acīs izskatīties pēc iespējas tīrāka un labāka, kaut apzinos, ka tā ir manipulācija ar savu un apkārtējo perspektīvu. Bet ja reiz tā ir manipulācija, tā neatbilst objektīvajai realitātei – tā ir realitātes sagrozīšana tajā virzienā, kā man labpatiktos to redzēt. Bieži šīs manipulācijas izdodas tik veiksmīgas, ka pati pat nepamanu to parādīšanos. Es esmu viena no saviem skatītājiem (varbūt pati galvenā vai pat vienīgā, kuras apmānīšanai ir kāda nozīme?), ņemu dzīvi un noticu, ka ir tā, kā to redzu. Bet tad, dažreiz, aizkars paslīd nost un ieraugu to indīgo šausmu, kas diktē manu un savā ziņā arī apkārtējo dzīves. Nē, es negribu padarīt to sliktāku kā ir, jo ne vienmēr ir slikti nodomi. Droši vien daļēja motivācija ir manas psihes aizsargāšana, bet kas ir samaksa? Konstanta manipulācija ar apkārtējiem, visu nokārtojot tā, lai es savā skatījumā nebūtu sliktā un, dies nedod, nesāktu kādam nepatikt. Tad, kad izdaru kādu tiešām nesmuku lietu pret kolēģi vai pat pret savu bērnu (sadzīvē taču gadās nesmukumi vienam pret otru), mana iekšējā trenere atrod tam godīgus iemeslus un jēdzīgus pamatojumus, kuri mani ne tikai attaisno, bet vēl arī iekrāso kā situācijas varoni! Vai tādam procesam iet cauri visi cilvēki? Hei, atsaucieties – vai jūsos arī ir treneri, kas jūs iekšēji gatavo tik meistarīgi, ka pat nepamaniet konstanto filtra klātbūtni?
Varbūt tā ir mana specifika, mana mentālā novirze. Bet drīzāk ir aizdomas, kas tas ir kas tuvāks mūsdienu cilvēka konstantajam stāvoklim. Es neesmu ne ar ko īpaša, tāpēc neticu, ka mana pieredze vai audzināšana šajā ziņā būtu mani izveidojusi kādā ziņā īpašāku kā citus.
Tas, kas varētu atšķirties ir šī spēja saredzēt vismaz daļu no “patiesības”, tajos mirkļos, kad aizkars paveras. Un arī atšķirība var būt dažādos virzienos – iespējams, ir cilvēki, kuri šo aspektu apzinās visu laiku un es esmu savā ziņā akla to neapjēdzot vai arī otrā virzienā – cilvēki to neapzinās nemaz un esmu savā ziņā introspektīvāka par citiem. Mani šis aspekts neinteresē tāpēc, lai pierādītu savu niecību vai pārākumu par citiem cilvēkiem, drīzāk tāpēc, lai saprastu, vai neizgāzīšos pilnībā cilvēkus par šo tēmu uzrunājot un pretī saņemot nievas un neizpratni - gadījumā, ja visiem šī introspekcijas spēja ir attīstītāka spēcīgāk un viņi to pielieto diendienā.
Bailes no pazemojuma, kas radies dēļ mana apziņas stāvokļa. Vai visas bailes var reducēt līdz šādam aprakstam vai tas izklausās smieklīgi – kaunēties par ko tik individuālu un nesalīdzināmu kā apziņas stāvoklis? Tas jau aiziet līdz senajam jautājumam par to, vai esam pilnīgi vieni savā dzīves pieredzē. Vai divi cilvēki maz spēj viens otru patiešām saprast? Vai viss, uz ko varam pretendēt ir sava interpretācija par otra teikto, cerot, ka tā ir kaut cik tuvu tai patiesībai, kuru sarunas biedrs centies jums nodot. Bet redz cik es prasmīgi (vai neprasmīgi un samāksloti?) esmu jūs aizvedusi prom no sev neglaimojošā apgalvojuma, ka esmu slikts cilvēks pie citiem prātuļojumiem, kas lasīti jau simts grāmatās, simts dažādu autoru izpildījumos. Kas man ir sakāms? Vai tas ir kas vērtīgs? Ja vērtīgs, tad kam? Kurš ir tas tiesnesis, kurš nosaka, ka pietiekami vērtīgs? Es pati? Tātad iznāk, ka vērtīgs var būt tikai man. Vai vismaz sākumā man, citādi nelaižu pat tālāk pie citiem, jo pirmā tiesnese jau iedevusi skarbu vērtējumu jautājumam par vērtību. Tas liekas tukši. It kā pašsaprotami, bet tukši – ka es esmu sava darba vērtētāja. Liekas, ka es neesmu to pūļu vērta un tad jāatmet uzreiz prom, jo ja nav jācenšas citu pēc, tad nav jēgas censties nemaz. Jocīgi? Ikdiena manā galvā. Kura, atkal uzsveru, droši vien nav ne ar ko īpašāka par citu galvām un klusajām vai skaļajām balsīm, kuras tajās visu diktē un nosaka.
Un te nu es esmu - es atvainojos un atzīstu, ka bija mana vaina, ka rīkojos neganti pieredzēto situāciju pavēršot pret bērnu. Un mēs apskaujamies, tas kopumā ir jauks moments. Paiet pāris minūtes. Un saprotu, ka dīdītāja atkal ir mani apmānījusi. Atkal domāju, ka esmu labs cilvēks, jo redz – spēju atzīt savu kļūdu un tam taču jābūt pierādījumam vismaz kaut nelielai rakstura stingrībai, kaut nelielai tieksmei uz izaugsmi? Bet vai tie atkal ir treneres nemanāmi iedvesti maldi, lai nomierinātu manu satraukto prātu (varbūt iekšēji esmu satraukusies vairāk nekā ārēji un to nemaz nepamanu, varbūt šāds stāvoklis tiešām nav veselīgs manai psihei)? Ja dzīve ir stāsts, ko sev stāstam un notikumiem cenšamies piešķirt jēgu, tad skaidrs, ka sev esam šī stāsta galvenie varoņi un kurš gan vēlas sekot līdzi ļaundara gaitām? Varbūt tāpēc ir šī konstantā sevis iekšējā pulēšana. Diezgan lielu daļu ikdienas gaitas pavedam tādā kā pusmiegā un tad nu treneri nāk talkā un garantē, ka mēs no visām situācijām iznāksim ja ne kā uzvarētāji, tad vismaz kā labie tēli, kuru kļūmēm atradās nopietni iemesli un kuru pelnīto, mierīgo vakaru pavadīti, labprāt iemiegam. Citādi būtu risks nojūgties kā, piemēram, Raskoļņikovam Dostojevska “Noziegumā un sodā”, nespējot vairs salikt kopā izdarītos darbus ar paša uzburto tēlu un tam noticēt. Bet iespējams, ka es esmu tā, kas dzīvo maldos – pārējie realitāti redz tādu, kāda tā ir un nenodarbojas ar šādu ikdienas atmazgāšanu. Tie, kuri apzinās, ka ir slikti cilvēki un apzinās, ka tādā ziņā neatšķiras no pārējiem, jo visi ir slikti cilvēki. O, es gan varētu būt izcila pārdevēja – Hei, ko viņa tur pārdod? – Grūti sagremojamu patiesību! – Oho, dod tik šurp… Neviens negrib dzirdēt par to, ka ir slikts cilvēks – diez kāpēc? Jo tas neiet kopā ar radīto paštēlu vai iekšējais treneris pretojas šādam apgalvojumam? Un arī, ja piekrīti tam, ka cilvēki ir slikti, vai nav gadījumā tā, ka iekšēji tomēr sevi atšķir no cilvēku daļas tajā mirklī? Proti, ir jau tie cilvēki slikti, bet ne es (manā naratīvā, man taču vienmēr ir pamatojums katrai negantai rīcībai). Es sev un tev saku – mēs esam slikti. Uzsvars uz mēs – es neesmu tiesnese, kas tevi vērtē, es saku, ka visiem mums ir daudzšķaitnaina daba, kura dažreiz liek uzvesties sociāli pieņemami, dažreiz tieši pretēji. Tas, vai šī rīcība ir laba vai slikta ir mūsu uzslāņojums. Mūsu rīcība ir vienkārši rīcība, vērtējumu tai piešķiram mēs paši. Un tāpēc ar smaidu uz lūpām man jāatgriežas pie apgalvojuma, ka mana rīcība ir slikta un arī daļa no manis ir slikts cilvēks. Tāpat kā visi citi. Slikti mēs kļūstam saskarsmē ar citiem. Lielākā daļa no mums dzīvo sabiedrībā, kur no saskarsmes ar citiem vismaz kādā līmenī neizbēgt – tātad esam slikti. Iespējams, tādēļ cilvēki, kas tiecas uz apgaismību izvēlas labprātīgu izolēšanos un vientulību – lai mazinātu kairinātājus, kas var izsaukt šo nejauko rīcību un mazināt potenciālu sasniegt kāroto. Vismaz izolējas uz laiku, kurā iemācās neiekrist uz šiem kairinātājiem un tad spēj atgriezties sabiedrībā jau kā savā ziņā pārāki cilvēki, pārcilvēki. Vai arī šajos cilvēkos ir sliktais, vismaz kāds netikums? Saka, ka trūkumi mums ļauj sajust saikni ar citiem, jo tad, ja kāds, ko satiekam vai par ko lasām ir pārāk ideāls, mēs nespējam viņā saskatīt nekā no sevis - līdz ar to, nespējam just kontaktu un nespējam sevi saistīt ar šo cilvēku. Ja trūkumi, kurus rādam citiem, būtu vienīgais aspekts, lai justu kontaktu ar kādu, tad šo uzrakstot, esmu potenciāli ieguvusi daudz iespēju sakontaktēties.
Bet neatbildēts paliek jautājums - vai iekšējā trenere ir labdare, kas palīdz izdzīvot? Vai tomēr manipulatore, kas shēmojot neļauj redzēt dzīvi, kāda tā ir?