o, radošā krīze.
o, garlaicība.
man ir garlaicīgi it visā, tā to varbūt var nodefinēt.
kaut kādas izmisuma lēkmes, kurās es staigāju pa istabu svārkos, melnās pusgarās zeķēs un puķainajā krekliņā. atmetam zeķes, paliek basas kājas un izmisīgā soļošana.


jāiet dušā, jāizkar izmazgātās drēbes, jākāpj uz riteņa un jābrauc uz vefu. jānopērk negaršīga kafija un jāgaida, kad kaut kas beidzot notiks.

es nezinu, vai tas, ko grasamies darīt būs pareizs lēmums. varbūt mani arī ir sācis biedēt, ka tur neviena nebūs- ne anetes, ne līgas. ne brāļa, ne māsas.
būsim mēs viens otram, tas jau būs daudz.
es nezinu, kāpēc to rakstu.