Blakus istabā mazs bērns.
Šonakt domāju par to, ka drīz dzimšanas diena, kas varētu dzīvē kalpot kā tāds atskaites punkts (dažiem tas ir Jaunais gads,dažiem dzimšanas dienas. Man tādu patiesībā nav, bet šonakt gribas, lai būtu.)
Un ja paskatos atpakaļ uz iepriekšējo dzimumdienu, uz to, kā to sagaidīju, kāda biju es pati un kādi cilvēki man bija apkārt, tad nekas cits neatliek, kā secināt, ka esmu ļoti mainījusies un kļuvusi ģimeniskāka.
Nezinu vai tas uz labu ved vai arī, vai tas vispār uz kaut ko ved.


Bet viena lieta ir palikusi - es joprojām ļoti labi jūtos sēžot viena pati naktīs uz brāļa dzīvokļa balkona un smēķējot. Nemainīgas vērtības.