es sapnī redzēju savu labāko draudzeni aneti nošaujam mācītāju.

viņa atradās kādā telpā. tā bija pelēkā krāsā, bez logiem. viņa ar abām rokām turēja skaistu ieroci. nē, ne vecmodīgu vai tādu, ar grebumiem, bet gluži parastu, modernu ieroci. sudrabainu. anete pielika to pie mācītāja galvas un lieki nevilcinoties, bet tomēr acīmredzami baidoties, izšāva.
es sēdēju uz zemes blakus istabā. abas istabas bija savienotas ar lielu durvju aili, kur durvju vietā bija caurspīdīgs marles tipa audums. es, sēžot uz grīdas, centos savākt un saskaitīt izmētātās "tic-tac" konfektes. kad biju tikusi līdz 443. konfektei pie manis atnāca nāve, kas izskatījās pēc skaistas sievietes, kuru daba apveltījusi ugunīgiem, lokainiem matiem. es lūdzu nāvei nedaudz uzgaidīt, pacēlu 450. konfekti un norādīju uz blakusistabu sakot, lai savāc to nožēlojamo dvēseli. nāve pasmaidīja un spiedžošā balsī man atbildēja: "labi. ja tu vēlies, es ņemšu aneti par sievu."

es pamodos, jo izkritu no gultas un sāku raudāt.