"es nekad tev vairs neskatīšos acīs, jo esmu tev pateikusi to", tā viņa teica, kad viņi abi tikās pēdējo reizi. pēdējo reizi līdz šim mirklim. kā gan viņi varēja satikties? viņš dzīvoja dienvidamerikā, bija par četriem gadiem vecāks. bet viņa dzīvoja šeit- latvijā un bija par četriem gadiem jaunāka. bet dzīvei labpatikās viņus atkal savest kopā. puisis bija atbraucis pie tālajiem latvijas radiem, atkal. meitene palikusi šeit un šo divu atšķirtīgas gadu laikā centusies dzīvot tālāk. vēlāk viņa man teiks: "kā gan tas nākas, ka man atkal jāredz viņš. kā gan tas nākas, ka pirmā mīlestība man iznāca šāda?".
pirms diviem gadiem mana draudzene ieva tekstilmākslas nometnē iepazinās ar kādu jaunu tekstilmākslinieku, kurš šajā nometnē piedalījās kā skolotājs. jauno vīrieti sauca par miķeli. amerikāņi viņu gan sauca par mihaelu, savukārt latvijā viņš bija miķelis.
viņi ieskatījas viens otrā un mīlestība uzplauka, bet miķelim drīz vien bija jādodas prom. tās sāpes, izmisums, solījumi braukt atpakaļ bija tik daudz, ka šķita abi jaunie mīlētāji salūzīs. bet lūk- miķelis aizbrauca, meitene palika. salauzta.
tagad viņš ir atpakaļ un ieva atkal raud.

man patīk ap sevi pulcēt cilvēkus, kuri izjutuši dramatiskus un/vai traģiskus pārdzīvojumus.



kurš uzminēs ko ieva pateica miķelim pēdējā tikšanās reizē?