kāzas, nāve un pušķis.
biju māsas kāzās. visi piedzērās, es arī. mana māte dejoja ar savu labāko draudzeni uz galda, es viņas ar brāļā digitālo fotokameru safotografēju un nākamajā rītā visiem rādīju. viņas kautrējās.
tēvs peldēja ezerā, man bija bail, ka viņš nomirs.
mana māsa un viņas vīrs laida gaisā balonus, es noķēru pušķi, brāļa draudzene piedzērās vēl trakāk kā es un ceru, ka māsa būs laimīga.
tur bija daudz nepazīstamu, stulbu cilvēku. sākumā bija interesanti viņus vērot, bet ar laiku apnika. tad arī es piedzēros un ēdu daudz olīves. mani savaldzināt centās bārdains vīrietis, uz gadiem piecdesmit. lika man savas pretīgās, zivjainās (viņš ēda lasi un krabjus. ar pirkstiem.) rokas apkārt, centās apskaut. lūdza uz deju, izstāstīja, ka nesen viņa bijusī sieva nomirusi autoavārijā- bijusi ar savu jauno vīru ceļojumā uz austrāliju, viņi tur noīrējuši automobīli. braukājuši apkārt, viss bijis labi, bet tad uz ceļa, klinšainā apvidū, viņiem uzskrējusi virsū smagā automašīna, notriekusi tos nost no ceļa un auto nolidojis aizā. gan sieva, gan jaunais vīrs miruši. tas bijis medusmēnesis, laikam. viņš par to skumstot. vēl viņš paspēja man izstāstīt, ka viņu sauc gunārs, viņam garšo zivis un esot depresija.


kolkā arī bija tīri forši. visur alkohols, alkohols, alkohols..