šodien bija interesanta saruna ar brāli. tā gan bija par fotogrāfijām, bet ir attiecināma arī uz šo tavu komentāru un manu pasaku. nonācām pie secinājuma, ka ripa hopkinsa bildes bija labas, jo viņš parādīja sev svarīgas lietas neņirgājoties. bez ironijas, cinisma, bez šausmām.
mūsdienās cilvēki cenšas rakstīt, bildēt, gleznot utt pēc iespējas šokējošāk. iedomājas, ka cilvēki tik tālu notrulinājušies, ka viņiem jātaisa šokējoši, briesmīgi darbi- tikai tad pamanīs un apbrīnos. bet kuram gan gribētos mājās pie sienas, piemēram, bildi, kurā ir cilvēks ar sapuvušām acīm, kurās ir daudz mušas?- nevienam. tapēc hopkinsa bildes bija labas, jo viņš bez šausmām, šoka arī radīja dziļu iespaidu. un mūsdienās labi ir tie mākslinieki, rakstnieki, kuri spēj, māk bez šoka iespaidot un radīt ko brīnišķīgu. man vēl ir nepieciešams tas šoks, ironija, cinisms darbos.(jebkādos) varbūt tāds vecums.