Božena Chodunska

Svētdien gājām uz Krastmalu nolikties svecītes, un ejot cauri Vecrīgai, Jaunkundze pēkšņi saka, vai, paskat, kāds nosaukums, Runcis, pavej. Un tur nu viņš bija, krogs Runcis. Nebiju tur bijusi gadus piecpadsmit. Un, kad nu sveces bija nolikušās, un Jaunkundze gribēja karsto dzērienu un pieaugušie gribēja pieaugušo dzērienus, un visur bija papilns, kurš cits gan kā es varēja ierosināt, ka vēl tak ir Runcis.
Varējāt jau nu brīdināt.
Jūs jau noteikti zinājāt, tikai man neteicāt, ka tur tagad ir kā pie Pudiņkājas madāmas tējnīcā. Visur sveces. Dažādas nesmukuma pakāpes. Kamīnā, piemēram. Kur es vēl atceros, ka kamīnu kurināja, kad tas vēl bija pieklājīgs krogs, visi godprātīgi dzēra alu un dzērienus un skatījās hokeju.

Tagad tur ir mākslīgās puķes uz katra galdiņa un pie sienām (man smagi to teikt) tur ir pielīmētas sūnas. Sūnas! Tās sūnas man atsauca atmiņā izstādes Rudentiņš bagāts vīrs, kuras parasti rīko bērnudārzos, un tādiem nolūkiem vecāki sestdienas vakaros paposta mežus un ar superlīmi pielīmē izpostītās sūnas pie dažādām virsmām un vēl piegludina.
Par sūnām mēs ar Jaunkundzi bez skaņas histēriski smējāmies

Nebija jau tā, ka viss nepatika, karstais dzeriens esot bijis labs, un mums ļoti patika glezna sieviešu tualetē. Tajā bija attēloti gūlbji.
Es gribētu izteikt visdziļākos cieņas apliecinājumus interjera dizainerim, tapetes ir pilnībā pieskaņotas visam citam.