Božena Chodunska

Nu, kas tur ir ar tiem velosipēdu sēdekļiem, ak, velosipēdijas guru, es jau sāku kļūt nervoza.
Katru reizi kad kāds džentlmenis aizņemas manu velosipēdiņu, kurš, kā smejies, ir vissmagākais un masīvākais no fazendā pieejamā klāsta, tā pēcāk atronu, ka sēdeklis pacelts man neaizsniedzamā augstumā, kas pats par sevi būtu tikai saprotami, es tak neglaimoju sev, tas nekas, ka man nākas mazajām rociņām skrūvēt to visu lejā, man patīk pārvarēt grūtības, bet (BET!) tas sēdeklis tiek arī nošķiebts uz leju ar to nu tievāko galu, kas, atvainojiet, starp kājām sanāk, un tad man ir papildus jāčakarējas ka divi deviņi ar visām tām atslēhām nr. 18 vai ciktur, lai dabūtu sēžamo man pieņemamā leņķī, lai es pavisam nekristu nost, bet arī šite šekumā nespiestu. Un tad viņvakar man savukārt vajadzēja aizņemties velo no viena pazīstama džentlmeņa, starp citu, lai brauktu pa nakts mellumu pie mana papiņa - meža cūku mednieka likvidēt ērci (savu ērci nedzird!), un tas sēdekļa leņķis vispār pārspēja manas ekspektācijas, bet aizlienētam zirgam jau arī zobos neskatās. Es vispār brīnos, ka es vispār pievārēju distanci, un lielākoties es nesēdēju vis. Man ir neērti jautāt, bet man ir aizdomās, ka tas ir drusku saistīts ar olām. Nu tas, kālabad džentlmeņi šitā izdarās ar sēdekļiem.