![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nez, vai darbs un tā tikums kā fetišs Dievzemītē aktualizējās tikai pēc nelaimīgajiem četrdesmito gadu notikumiem, vai mēs to sevišķi intensīvi un neķītri piekopām jau agrāk caur "darbiņš man prieku deva, pilnu klēti labībiņas"? Droši, ka ir prātīgi rosīties, lai būtu klēts labībiņas, nevis iepost klēti labībiņas, lai būtu ko sargāt no pelēm un pelējuma un aprīkot ar ugunsdrošības signalizāciju. Es nesen kurinot vasarnīcā vecos papīrus atradu rakstu (nevajag smieties "Lauku avīzē", ja), kur viens eksperts nozarē un piedevām vēl astrologs pēc tautības sirsnīgā, lai gan ironiskā manierē apraksta mūsu tikumiņus un piedevām saka, ka latvietim ir tendence veikt pilnīgi nevajadzīgas darbības tīri pašas strādāšanas dēļ. Ja es padomāju par saviem vecākiem, neatceros, ka viņi kādreiz būtu tā vienkārši aizbraukuši pie jūras paskatīties saulrietu vai čillojuši un nedarījuši neko sev par prieku. Un tad man ir viena radu meitene, kurai vīrs nopērk lauku māju, lai viņa liek viņu mierā, un tad viņa arī liek viņu mierā. Viņa dabon kaimiņu ar traktoru, kas visus tos hektārus uzar, un sastāda tur kartupeļus, burkānus un bietes, un pupas, bet nevis tā savam priekam un maz, bet simtmetrīgas vagas, jo zeme jau nevar stāvēt atmatā, un tad viņa visu vasaru brauc tur un ravē vaiga sviedros, jo viņai patīk tie lauku darbi, bet finišā viņa nogurst un sabeidz muguru, un nav jau arī kur likt visu to produkciju un finita la comedia.
Nu labi jau, look who's talking, man arī patīk visādi rosīties un sagādāt sev lieku krenķi un problēmas, ja kas. Gēnu ekspresija laikam.
Nu labi jau, look who's talking, man arī patīk visādi rosīties un sagādāt sev lieku krenķi un problēmas, ja kas. Gēnu ekspresija laikam.
Un, jā - es pazīstu gana daudz cilvēku, kuri "nesaprot, kā var sēdēt bez darba", kamēr es pati gan to ļoti labi saprotu, turklāt augsti vērtēju katru brīdi, kad iespējams šādu stāvokli ieņemt. Un diena, kad nekas nav padarīts, manā izpratnē var būt pat ļoti vērtīga diena - īpaši, ja tajā ir kas redzēts, dzirdēts, sajusts, apdomāts, kaut vai vēja kņudināšanās pa brunčapakšu. Un es vienmēr labāk iztikšu ar pustukšu klēti (tēlaini runājot) vai pustīrītu istabu (vistiešākajā nozīmē), toties būšu nesagurusi un nepārņēmusies - taču tas ir pagalam nelatviski un taisnais, platais ceļš uz protestantu elli, es zinu!
(Nē, nu pret neburtiski man arī nekas nav pretim, reizēm, ja kas.):)
Bet vienu reizi izgāšruden (kad man bija tas darbs, kurš nāvīgi riebās), es reiz vakarā, mājupceļā stāvēju pie kāda sarkana luksofora, un sarkans bija ilgi, ilgi, un tāds auksti slapjš novembra vējš pūta no augšas un no apakšas un līda zem brunčiem, un lipa pie zeķbiksēm. Bet es stāvēju un smaidīju un domāju - cik labi gan ir te pēc savas gribas stāvēt uz ielas, vējā, nevis kluknēt tajā pretīgajā, lai arī siltajā birojā un rakstīt debilas vēstules.