Božena Chodunska

Nez, vai darbs un tā tikums kā fetišs Dievzemītē aktualizējās tikai pēc nelaimīgajiem četrdesmito gadu notikumiem, vai mēs to sevišķi intensīvi un neķītri piekopām jau agrāk caur "darbiņš man prieku deva, pilnu klēti labībiņas"? Droši, ka ir prātīgi rosīties, lai būtu klēts labībiņas, nevis iepost klēti labībiņas, lai būtu ko sargāt no pelēm un pelējuma un aprīkot ar ugunsdrošības signalizāciju. Es nesen kurinot vasarnīcā vecos papīrus atradu rakstu (nevajag smieties "Lauku avīzē", ja), kur viens eksperts nozarē un piedevām vēl astrologs pēc tautības sirsnīgā, lai gan ironiskā manierē apraksta mūsu tikumiņus un piedevām saka, ka latvietim ir tendence veikt pilnīgi nevajadzīgas darbības tīri pašas strādāšanas dēļ. Ja es padomāju par saviem vecākiem, neatceros, ka viņi kādreiz būtu tā vienkārši aizbraukuši pie jūras paskatīties saulrietu vai čillojuši un nedarījuši neko sev par prieku. Un tad man ir viena radu meitene, kurai vīrs nopērk lauku māju, lai viņa liek viņu mierā, un tad viņa arī liek viņu mierā. Viņa dabon kaimiņu ar traktoru, kas visus tos hektārus uzar, un sastāda tur kartupeļus, burkānus un bietes, un pupas, bet nevis tā savam priekam un maz, bet simtmetrīgas vagas, jo zeme jau nevar stāvēt atmatā, un tad viņa visu vasaru brauc tur un ravē vaiga sviedros, jo viņai patīk tie lauku darbi, bet finišā viņa nogurst un sabeidz muguru, un nav jau arī kur likt visu to produkciju un finita la comedia.
Nu labi jau, look who's talking, man arī patīk visādi rosīties un sagādāt sev lieku krenķi un problēmas, ja kas. Gēnu ekspresija laikam.