Božena Chodunska

Mans papus vakar saka manai mammai: "Iedzer gan, jo es gribu ar tevi komunicēt vienādā līmenī", kad mamma tā kā īsti negribēja dzert šausmīgi stipro brūkleņu šņabi.
Un tad mēs dabūjām dažus stāstus par karu Liepājā. Šo es vispār nebiju dzirdējusi. Par cūku tātad. Kara laikā papus vecāki, protams, tur cūku. Liepājas pilsētā, kas laikam nev bijis nekas neparasts, jo cilvēki aizbraucot atstājuši lopiņus savā vaļā, un tā vecaistēvs ar vecomammu pieadoptējuši gan cūku, gan govi, gan zirdziņu. Bet tā kā piepilsētā vēl bijusi arī zeme, tur bijuši visādi ogu krūmi, un vecaistēvs izraudzējis vīnu, jo jebkurš alkohols ir varen cieta valūta, pret ko var dabūt ij pārtiku, ij drēbes, bet ogas palikušas, un tad vecaistēvs saka puišelim, nu, manam papum, lai izmetot kaut kur grāvmalā tās pabiras. Bet papus jau tolaik bij taupīgs un apdomīgs un, labu gribēdams, ieber alkoholiskās ogas cūkai silē, par ko cūka tikai priecīga. Viss jau būtu labi, tak pēc stundas vecāmāte atskrien rokas lauzīdama, ka cūkai sarkanguļa, guļot uz sāna, sarkana visa, krācot, var jau saprast to cepienu, jo karš un nav ko ēst un tā.
Nu tad tiek nosūtīts pēc dakterkunga, bet dakterkungs apskatījis sirdzēju un ... paostījis un sacījis, ka ēe... nu gluži jau neesot tā ka sarkanguļa. Vienvārdsakot slimniecei vajagot izgulēties un daudz dzert un tad būšot labi.
Bet man papus dabūjis kārtīgi pa ļeškām, jo tā jau allaž ir, ka tie labākie nodomi netiek kā nākas atalgoti.