skumjas...
Man ir neizsakāmi skumji, vientuļi, sāp galva. Es gribu dzīvot atsevišķi, Es gribu iegrimt netīrumos un trauku kaudzēs, gribu vēl lielāku riepu, Es gribu visu uz ko nav loģiskas atbildes. ES GRIBU, LAI MANI LIEK MIERĀ. Es gribu, lai Tu Man neprasi neko, mammu Tu Man esi apnikusi ar Savu zāģēšanu, Man jau slikti paliek Tevi redzot, Tu visu laiku bļausties un bļausties... TU VARI PĀRSTĀT ?! Es reāli esmu uzvilkusies un beidz beidzot ienīst Manu suni, par kuru Es Tev maksāju naudu, lai Tu viņu ved ārā. kaut kas nepatīk - visu gaišu... drīz - drīz Es došos prom... nezinu kā, bet Es tikšu vaļā no šitā komunālā dzīvokļa.

starpcitu, viņš Mani vairs neinteresē - tiešām! Tā kā iespējams mammai ir taisnība, Es nomiršu kā vecmeita! YES!

Es ceru, ka Dāvis Mani nav piečakarējis ar atvaļinājumu un Mēs kaut kur, kaut kad drīz dosimies. Man tiešām vajag atpūsties un atkopties no visiem šiem mēsliem...

Man liels prieks, ka Edmunds ar Mani ir apmierināts, tas ir kā balzāms dvēselei, ko Man viņš neteiktu pat tad, ja Es viņu spīdzinātu ar kutināšanu sešu stundu garumā :D haha

Man pat dažreiz liekās, ka Aivars, Edmunds un jebkuri citi Man daudz maz tuvāki vecāki vīrieši ir stipri līdzīgāki Manam tēta ideālam, nekā Mans īstais tētis, kuram pret Mani nav pat negatīvu jūtu, iespējams, ka Manās bērēs tētis pat neraudātu, Es nebrīnītos. Jo Mēs jau mīlam tos, kuri Mūs ienīst, bet Es tēti neienīstu, tieši otrādi - viņš ar Savu attieksmi izdara visu, lai Es no viņa atkratītos.. bet tagad rakstot šo visu Man birst asaras, un Es vairs nezinu, ko teikt.. Man nepaliek labāk no tā, ka Es tikko izraudājos, Man nav ģimenes, Man nav neviena un nekā...