Tā sajūta nepamet.
Tik dīvaini, tiklīdz uzslēdz kādu dziesmu no pagātnes, vienalga tālas vai nesenas, atmiņā nāk konkrēti cilvēki, konkrēts laiks, kā arī konkrēts noskaņojums...
septembris. 2010. gads.
Labs dubsteps, piecu stundu sekss, viņš un Plakanciems. Starpcitu sekss ir legāla narkotika! USE IT!

Nu jau esmu pilnībā iemācījusies atslēgties no tā, kas Mani neinteresē. Pēdējā laikā tas notiek pavisam neapzināti, tiešām :D Es klausos, klausos un pat nepiefiksēju kurā mirklī Es vairs neklausos, vairs nav jācenšās domāt par kko citu, tas viss notiek automātiski. Tu it kā piedalies sarunā, bet tajā pašā laikā domā, kura bija tā garšīgā pica no topa :D jauks talants, katrā ziņā noderīgs.

Vēl esmu pamanījusi, ka Man vairs nav atkarības no Marijas. Kopš Mūsu pēdējās tikšanās ir pagājis vairāk kā mēnesis un Man vēljoprojām negribās ar viņu tikties... Vai nu tādēļ, ka pašlaik Manu prātu nodarbina daudz svarīgākas lietas un reāli nav laika skumt vai nu Es beidzot pieradu. Bet tiešām liekot roku uz sirds varu apgalvot, ka pēdējā laikā pat piezvanīt negribās, kur nu vēl tikties...