face to face.
Gribās pašai Sev atzīties un nedaudz pakratīt sirsniņu. Sapratu šo un to, kas pēdējā laikā notiek ar mani un zini, nekas nav tik labi kā Man šķita pirms tam. Visi iet, attīstās, kustās uz priekšu, daudzi jau ir izveidojuši ģimeni, tūliņ, tūliņ jau bērni nāks pasaulē, bet Es kā esmu sākumā, tā arī palieku, tas īstenībā nenormāli grauž un sāp. Nē, ne jau tas, ka Man nav bērnu vai laulības, bet gan tas, ka Manis dēļ šai pasaulē neviens, neko nedarīs - diemžēl, bet tā ir realitāte. Nezinu vai esmu to pelnījusi, vai Man tas dzīvē nāk atpakaļ par visiem Maniem grēkiem (kaut gan nezinu kādiem), bet tā ir... Es sevi nebūt nežēloju, nē, šis nav kārtējais: "Lūdzu, ļauj Man pabimbāt par salauzto nadziņu stāsts." Šis ir nebeidzamais stāsts par to, ka Es nevienam cilvēkam neesmu īpaša, neviens brīvdienās Man nezvanīs un neaicinās uz kādu pasākumu, pat nav pielūdzēja, kurš šad un tad uzrakstītu kādu stulbu īsziņu, nav pilnīgi nekā. Protams, Es kā viskritiskākais cilvēks buros cauri savām kļūdām, meklēju nepareizās lietas sevī utt., bet Es reāli saprotu, ka vaina nav Manī, vnk cilvēkiem patīk vienkāršāki cilvēki, nedaudz pat naivi un stulbi, lai tos varētu izmantot pēc sirds patikas, bet Es par laimi tāda neesmu, līdz ar to neesmu pelnījusi arī Sevis necienīgu cilvēku uzmanību.

Īstenībā viss sākās daudz agrāk, bet vakar Es to tā izjutu diez gan spēcīgi. Piezvanot, pāris Savām paziņām un labiem draugiem - visiem viņiem bija plāns, ko darīt sestdienas vakarā un nevienam neinteresēja, ko Es darīšu vai precīzāk NEDARĪŠU. Beigās pat atsakoties no pasēdēšanas Vecrīgā (sapratu, ka visi ir ārpus Rīgas un nekas sencionāls nenotiks + ietaupīšu nedaudz finanses) ar labāko draudzeni, zini, viņa pat neapvainojās, pat necentās Mani pierunāt, OK Man to nemaz nevajadzēja, bet, nu fakts kā tāds. It kā jau viss tas būtu baigā meloč, vnk sakrājies nedaudz iekšā.

Ir arī vēl viena lieta... Es pēc šitā visa nezinu vai tas ir labi vai slikti vai vēl kkā, bet īsumā - Man neviens nepatīk. Es jau sāku uztraukties, ja Es turpināšu šitā dzīvot, tad Man vēl ļoti ilgi neviens nepatiks un nesaistīs, bet nu pagaidām ir tā. Vakar runājot ar Marģeri, Man nedaudz iekšā sāka kkas dauzīties un tā, bet pavisam, pavisam īsu mirkli, tad padomāju - varbūt tomēr viņš Man patīk? Bet, nē, laikam tomēr patikt patīk, bet Es ļoti labi apzinos, ka tur nekas nebūs, līdz ar to cenšos domas uzreiz apraut, lai neaizsapņotos par daudz.

Kopš Es sāku mīlēties, Man nemitīgi pietrūkst šīs sajūtas, visu laiku jūtos diez gan uzvilkta un neapmierināta. Man brīžiem ienāk prātā doma, ka, ja Man nogultos blakus vīrietis un vnk Man pieskartos, Es laikam acumirklī izgaistu. Bet dažreiz gribās, lai Tev kāds vnk paguļ blakus, apķer un klusi, klusi austiņā iečukst: "Tev ķepiņas nesalsts?"... tā bija labākā nakts Manā mūžā un lieliskākais rīts, ko Es jebkad esmu piedzīvojusi, tā vienkārši, bez liekvārdības...

Saka, ka Ziemassvētki ir pārdomu un cerību laiks, šodien ir otrā advente un Es novēlu visiem Sevī paskatīties ciešāk, pārdomāt, vai tas ko Mēs vēlamies, tiešām ir tas, ko Mēs no visas sirds gribam.