nolemtās skumjas, Mani bendē nost.
Skan 2007. gada jūnija mape, lai Es vismaz nedaudz spētu atcerēties to labo, kas toreiz notika...
Bet, diemžēl neko nevar mainīt, jo šī gada 19. jūnijā Tu oficiāli kļuvi par viņas vīru... tālu gan esi aizgājis, kaut arī Es visiem stāstu, ka Es saprotu, kāpēc Tu to dari un, ja Es būtu Tavā vietā darītu tieši to pašu, bet kāzas.. tas jau ir par traku.

visu laiku domāju par aiziešanu no kompānijas, tikko izgāju no dušas un sapratu, kāpēc Man šī kāre uznāk katru reizi, kad sēžos pie stūres. Andreta. Viņas aiziešana notika tik pēkšņa, neskatoties uz to, ka vislaik viņa par to runāja, bet Es zināju, ka tas viss tik ātri nenotiks, bet... notika.

varbūt paņemt visu naudu no konta un aizbraukt tālā, tālā ceļojumā? Sen jau gribējās. Uz kādu gadu, gan jau Man pietiks.

Es pārāk bieži raudu, ar iemeslu un bez, arī pašlaik.

Es skumstu pēc mīļuma, pēc apskāvieniem un gulēšanas divatā, nevis ar segu.