jaunumu virpulī.
Vakar atgriezos no Pēterburgas ar nenormāli kolosālām emocijām, prieku, smaidiem utt. Braucot uz turieni Es Elīnai teicu, ka Es jūtu, ka būs labs ceļojums, tā arī bija - bija pat vēl labāk. Es tiešām aizmirsos, atpūtos un ne kripatiņas nedomāju par darbu... Un braucot no Balviem jau bija pārgājis nogurums un negulētās naktis un likās, ka tūliņ griezīšu stūri un braukšu atpakaļ, bet, nē... Mēs steidzāmies mājās, lai izgulētos, novannotos un Saviem mīļajiem pastāstītu par to, cik superīgi Mums ir gājis, diemžēl Es neko tādu nepiedzīvoju... Mani neviens šeit negaidīja, neviena dzīva dvēsele mājās neatradās, pilnīgs tukšums, bet arī tas nebija tik ļoti pārsteidzoši, jo zināju, ka +/- tā arī būs. Taču piezvanot Savai kolēģei, kura dodās pavisam prom uz Norvēģiju un stāv jau uz robežas, piezvanot vēl vienai kolēģei, kurai mazdēliņš fonā bļaustās, piezvanot SAVAI labākajai draudzenei, kurai ar puisi iet galīgi garām, piezvanot visām tām personām no, kurām Tu vismaz kkādu pieklājību būtu gaidījis - nu kā gāja ? Neko tādu nepiedzīvoju. Kārtējo reizi nokalpoju par psihologu un klausījos viņu problēmās, varētu padomāt, ka Es Krievijā esmu -nto reizi, ka Man nav ko stāstīt, ak dievs, Man ir pilna dirsa emociju un jaunu izteicienu, bet, nu tā nu ir sanācis, ka šo četru dienu laikā visiem ir notikuši tik kardināli jaunumi, ka Es ar Savu ceļojumu varu aiziet stūrī nokaunēties.
Stāvot uz robežas, saņemot no Marijas īsziņu, ka viņa Mani mīl un nevar sagaidīt, kad Es atbraukšu, Es tam pavisam nopietni noticēju. Muļķe - viņai vajadzēja izkratīt sirdi, tas arī viss, un izkratīs viņa viņu ne ātrāk par pirmdienu, jo (bet, protams) viņai ir 100 un viena darīšana, kas ir svarīgāka par Mani.
Pēc visa šitā, Es vakar tā sēdēju un domāju, varbūt piedrāzt karjeras kāpnes, varbūt nospļauties uz respektablo darbu un paņemt biļeti vienā virzienā ? Jo, principā Es jau sen esmu nonākusi pie secinājuma, ka tā nauda Man vairs nav tik svarīga, jo Man nav ar ko viņu dalīt... Izrādās, ka Man nav ne tikai ar ko naudu dalīt, bet arī Savas slēptākās jūtas pastāstīt, un tas jau ir nožēlojami. No otras puses Es nesen pierunāju Ivetu atgriezties dzimtenē un tā, un pati tagad pretrunāšu pati Sev ? Ja jau Es nevaru šeit atrast ģimeni un draugus, kāpēc, lai viņi uzrastos citā valstī?
Vienīgais Dāvis pateica - Tu jau atpakaļ? Es tieši skaitīju dienas, domāju Tev zvanīt, bet negribēju modināt.

Tad Mana sirds kļuva nedaudz mierīgāka, jo bija patīkami, ko tādu dzirdēt, ka Tevis dēļ, kāds skaita dienas... :)