Vakardienas sarunas.
Vakar satikos ar bijušo klasesbiedreni un līdz trijiem naktī izmuldējāmies par visu, vnk par visu dzīvi. Manu un viņas :)
Man negribās teikt neko vairāk kā - Linda, Tev laiks ir atkāpties no Saviem principiem un pielaist Sev cilvēkus nedaudz tuvāk, nekā atļauts.
Tu esi piemērs visiem, tikai ne Sev. Tu arī vari kļūdīties, Tu esi tikai cilvēks, tas ir normāli.
Mani nedaudz izbrīnīja, ka viņa teica, jā, atceros vidusskolas laikus, jau tad Tev viss bija pēc konkrēta plāna un principiem. Bet Tev ir tikai 21, nevis 40 un Tev ir tiesības un laiks uz kļūdām. Tā ir dzīve, sāc beidzot viņu baudīt, izmantot, realizēt, ne tikai materiālās vērtības, bet arī garīgās.
Un Es laikam beidzot sapratu. Ne jau pasaule ir tik sūdīga, bet gan veids kā Es uz viņu skatos. Ne jau visi vienmēr ir vainīgi pie Manām problēmām, bet arī Es, tādēļ jāsāk nedaudz lauzt Savus priekštatus par dzīvi un uztveri principā.

Paldies, Tev - Man vakardiena deva vēl vienu grūdienu, ka Man ir tiešām kkas jādara ar Sevi, kaut vai tāpēc, lai vecumdienās mazbērniem stāstīt neprātīgos nakts piedzīvojumus un vēl visādas čerņas.

Šodien ir sestdien, Es kaut ko izdomāšu.
Mīlu.

I don't tell anyone about the way you hold my hand
I don't tell anyone about the things that we have planned
I won't tell anybody
Won't tell anybody
They want to push me down
They want to see you fall