Un ir tā...
Iekšā tāds miers krustojās ar vienaldzību. Es laikam drīz padošos, Es nespēšu izpildīt visus iecerētos mērķus... Es iedomājos, ka pēc 10 gadiem Man iezvanīsies druvju zvans un kāpņu telpā Es ieraudzīšu Tevi...

Es jūku prāta, nevar būt, ka Es neesmu Tevi aizmirsusi, tā taču nav ? Vai, nē, tomēr esmu.

ES GRIBU MĪLĒT, ES GRIBU, LAI TU ESI LĪDZĀS, lai arī, kas Tu būtu...