Šodien manā dvēselē dzīvo vilki…Atkal atsākas dzīve uz mazām parīra lapiņām.
Atkal vārdos, kas kā viegla vēsma patrauc garām klausītāja ausij un saplūst kopā ar tūkstošiem teicēju vārdu.
       Uz fēniksa spārniem smalki, sudraboti iedvesmas dzīpari aizlido pretī saulei,lai neatgrieztos…
       Sēru vītola zaros kāds klusi spēlēja vecu skumju melodiju.Vecajās loga rūtis tu atkal zīmēji sāpes un izmisumu.Pārāk daudz smieklu un smaida.
Teatrāls uzvedums aizkulisēs…
       Sniegs krita lielām pārslām un debesīs vairs nespīdēja saule…Asiņainās pēdas ātri aizputēja un gājējs tika ietīts viņa pēdējā cīruļputenī.