Dvajom.
Protams pakāst savu telefonu māku tikai es.
Aber ir daži apdāvināti cilvēki kas mani spēj atrast.
Kādos 10 vakarā mātei zvana telefons.
-Skuķi tev.
-Kas?
-Dace.
Novelkamies lējā un domājam ko viņai no manis vajadzētu,kad pretī atbild pārāk vīrišķīga balss.sākam smieties.Pff pēc 10 minūtēm(lai atrastu ko vilkt tas bija ātri) man jau bija pakal.Huh.
-140km/h klau nebūs par ātru?
-Nē!šonakt mēs nemirsim.Brauc.
-Labi.
-Labāk 160km/h.
-Protams!
Un uz pilniem basiem.:)
Nakts jautrā garā aizvadīta Raganas pusē un šodien man sāp galva un veiksmīgi tika atrasts/atgūts telefons.
Bet pavadīšana mājās lidz durvīm ar tekstu man bail ka neieskrien vārtos bij uzjautrinoša.Pēc viena kokteiļa man un tikai viena Krišam, es gāju gana taisni un koordinēju savas kustības.Bet toties noslēgums romantikas pilns.Laikam arī kāda zvaigzne pie debesīm bija...
Kaudze neatbildētu zvanu un sms mani sagaidīja pēc tam arī kāda negaidīta ziņa uz kuru nav paspēts atbildēt.